Pirms runājam par Eiropu, ir jāpiemin Krāslavas novada Tūrisma informācijas centrs un tā vadītāja Tatjana Kozačuka. Sarunas beigās viņa kautrīgi atzīsies – nu jau divdesmit gadi pagājuši, kopš uzsāktas darba gaitas tūrisma jomā. Papildus 2013. gadā oficiāli izveidota biedrība „Latgales kulinārā mantojuma centrs”, kuru arī Tatjana vada kopš pirmsākumiem. Pa šo laiku dažādos projektos piesaistīti jau vairāk nekā pus miljona eiro, šobrīd biedrība ir arī Eiropas līmeņa zīmola „Kulinārais mantojums” turētāja. Kas tas par zīmolu, kā nokļuva līdz mums un kā Latgale kļuva par tā saimnieci – to visu prasījām izstāstīt Tatjanai.
Kāzas Latgalē
Šie divi vārdi ir daudzu spilgtu atmiņu pilni katram latvietim, arī gana daudziem stereotipiem apvīts jēdziens un daudzreiz izmantots dažādu kultūras pasākumu nosaukumos. Kad 2003. gadā Eiroreģions „Ezeru zeme” (toreiz vadīja Ilze Stabulniece) īstenoja Phare programmas projektu kulināro pakalpojumu tīkla attīstībai Latgalē, tad tā noslēgumā, kā jau katru projektu pabeidzot, bija vajadzība sarīkot lielāku pasākumu un, tā teikt, plašākai sabiedrībai izziņot par labajiem rezultātiem. Ja jau jāprezentē Latgales kulinārijas brīnumi, tad lai iet „Kāzas Latgalē”. Starp citu, arī šo rindu autors toreiz tika pie lielā galda Vārkavas puses „Salenieku” mājās. Jāatzīst, bija gardi gan!
Tā toreiz Latgales reģiona (Latvija) un Aukštaitijas reģiona (Lietuva) kopīgā projekta ietvaros uz Latgali atceļoja zīmols „Kulinārais mantojums” (Culinary Heritage ‒ angļu val.). Atceļoja uz palikšanu. Sākumā par svešzemju viesi bija gana liela interese, šo zīmolu vēlējās izmantot ap piecdesmit dažādu ēdināšanas pakalpojumu sniedzēju. Laika gaitā, kā jau katrā aktivitātē, daļa atsijājās, jo izrādījās (ak tu brīnums!), ka kopā arī jāsavāc kāda naudiņa, lai samaksātu ikgadējo dalības maksu. Taču jau no tiem pašiem pirmsākumiem zīmola attēlu pie savas saimniecības izmanto tādi visā Latgalē zināmi latgalisko ēdienu eksperti kā Andrupenes lauku sēta, Maizes muzejs Aglonā, „Mežinieku mājas”, „Upenīte”, tēju audzētāji „Kurmīši” un daudzi citi. Tagad biedrībā ir ap trīsdesmit biedru.
Eiropā šis zīmols aizsācies vēl tālajā 1995. gadā. Zviedri un dāņi bija šīs domas sākotnējie attīstītāji, lai stiprinātu vietējo identitāti, lai atbalstītu vietējās kafejnīcas un restorānus, īpašu uzsvaru liekot uz vietējiem ražotājiem, jo vismaz 70% no gala produktu izejvielām jābūt vietējas izcelsmes. Tik vienkārši un saprotami. Acīmredzot tāpēc arī citiem reģioniem šī doma nākusi pie sirds (un bijusi vēderam tīkama).
Arī mūsu pusē kulinārā mantojuma tēma ar katru gadu kļūst tikai aktuālāka, jo gluži vienkārši izzūd kādreiz tik plaši zināmā saimnieču tradīcija, kad uz visiem godiem – kāzām, bērēm vai lielākām jubilejām ‒ aicināja galveno saimnieci ar palīdzēm, vīri kāva cūku, teļu vai abus un galdā tika liktas i kotletes, i karbonādes, i studiņs, i ruletes… Un katrai saimniecei bija savas receptes variācija. Tagad šo misiju ir pārņēmuši sabiedriskie ēdinātāji, un ir ļoti atzīstami, ja tie saglabā kaut ko no vecajām receptēm un izmanto vietējās izejvielas. Tā taču garšīgāk – vai ne?
Kulinārā mantojuma zīme – balta pavāra cepurīte uz zila fona ar dakšiņu un nazīti blakus – ieguva aizvien lielāku atpazīstamību, daudzi pie tās jau esam pieraduši kā pie pašsaprotamas. Līdz pienāca laiks, kad bija jāizvērtē, ko darīt tālāk, jo Latgales reģiona attīstības aģentūra, kas līdz tam vairāk vai mazāk šī zīmola izmantošanu koordinēja, vairs to nevarēja turpināt, tāpēc 2013. gada 6. decembrī tika oficiāli reģistrēta biedrība „Latgales kulinārā mantojuma centrs”. Kaut vai tāpēc, lai neļautu desmit gadu laikā iekrātai pieredzei vienkārši izdzist. Vairāk par biedrību var atrast interneta mājaslapā: kulinaraismantojums.lv.
Krāslavas Amatniecības centrs
Tatjana atzīst, ka Krāslavas pusē tā gluži uz sitienu tūrists nevar apsēsties pie galda un prasīt asuškas, cymusu vai asins desas. Laika gaitā ir sagatavoti daudzi bukleti par visiem Latgales kulinārā mantojuma kopējiem, ir izveidota arī vērtīga pavārgrāmata ar vietējām receptēm, tomēr ceļotājs aizvien prasa, kur to visu var pamēģināt uz zoba? Tāpēc, ja ir vismaz desmit cilvēku grupa, tad Tatjana kopā ar palīgiem pati ķeras pie galda organizēšanas – sakoordinē vietējos ražotājus, lai kopā veidojas patīkams un garšīgs cienasts.
Šobrīd Krāslavas pils kompleksa veiksmes stāsts slēpjas sadarbībā. Šeit ir vēstures un mākslas muzejs, 2014. gadā pabeigta kādreizējā grāfu Plāteru pils pārvaldnieka ēkas rekonstrukcija – tajā ir izvietojies Tūrisma informācijas centrs (TIC), pastāvīgi ir iespēja apskatīt 1600 porcelāna leļļu izstādi, šeit arī vietējo suvenīru veikaliņš, kuru formāli uztur biedrība. Blakus ēkā tagad darbojas arī Pils restorāns, bet uzreiz aiz tā kopš vasaras vidus arī Krāslavas Amatniecības centrs, kura ierīkošanai telpas tika restaurētas starptautiskā projekta „Bella Culture” ietvaros – faktiski tās bija vecās noliktavas, kas tagad ir skaistas, plašas, siltas… Kopš 14. jūlija, kad šo centru svinīgi atklāja, šeit pieejamas četru veidu meistardarbnīcas: kulinārais mantojums, keramika, kokapstrāde, aušana un rokdarbi (no ādas taisa dažādas rotaslietas). Tatjana uzsver, ka viņai jau no paša sākuma bija svarīgi, lai šajās telpās patiesi būtu dzīvība, nevis tikai pēc remonta smuki izskatītos. Lai viss patiesi praktiski darbotos, amatniekiem šeit ir ļoti liela nozīme. Tika izsludināts amatnieku atlases konkurss, un tie amatnieki, kuri bija pieteikušies un atbilst noteiktiem kritērijiem, darbojas centra darbnīcās. Bet ja kādam amatniekam ir vēlme sadarboties, tad joprojām var pieteikties. Ir svarīgi, lai centra darbība būtu izdevīga gan amatniekiem, gan citiem blakus esošiem uzņēmumiem. Pašvaldībai ir jārūpējas, lai būtu nodrošināts pamats – labi darba apstākļi. Ja kādreiz tūristi žēlojās, ka „nav ko darīt”, tad šobrīd Krāslavas pils kompleksā tūristu grupa var uzkavēties pat sešas stundas, un arī ar to vēl nav garantijas, ka būs izsmeltas visas iespējas.
Tatjanas darba veiksmes pamatā ir spēja apvienot TIC kā pašvaldības struktūras un sabiedriskās organizācijas (biedrības) resursus un kopīgos mērķus. Visi TIC darbinieki faktiski ir arī ar brīvprātīgā darba līgumu biedrības ietvaros. Tādā veidā tika rasts arī risinājums suvenīru pārdošanai, jo kases aparāts ir uz biedrības vārda. Biedrība telpas nomā no pašvaldības – vasaras mēnešos sanāk kaut ko iekrāt, lai ziemas mēnešos kopumā viss sanāktu vismaz „pa nullēm”.
Lai rastu risinājumu un nebūtu pretrunā ar dažādiem normatīvajiem aktiem, paši braukuši skatīties pieredzi citur, un tagad jau daudzi brauc uz Krāslavu mācīties.
Eiropas iekarošana
2015. gadā Eiropas Komisijas rīkotajā ikgadējā konkursā EDEN (The European Destinations of Excellence – angļu val.) galvenā tēma bija tūrisms un gastronomija. Pieteikumu sagatavoja arī Latgales kulinārā mantojuma centrs, un no desmit pretendentiem tieši Latgales stāsts tika atzīts par labāko un uzvarēja! LIAA tam par godu uztaisīja video klipu. Latgales vārds izskanēja arī starptautiski – šoreiz pozitīvā gaismā. Šādi sasniegumi noteikti noder reģiona kopīgai atpazīstamības veicināšanai un tēla veidošanai.
Nākamais pārsteigums nāca šogad, kad sākotnējā Eiropas kulinārā mantojuma zīmola izveidotāja – Skones pašvaldība Zviedrijā pieņēma lēmumu turpmāk atteikties no šī tīkla pārvaldīšanas. Ilggadējais zīmola koordinators Niklass (Niclas Fjellström) aicināja tieši latgaliešus turpināt Kulinārā mantojuma zīmes licences galvenā turētāja godu un uzņemties ar to saistītos pienākumus. Kopš septembra Latgales kulinārā mantojuma centrs ir galvenais atbildīgais par aptuveni četrdesmit reģioniem – pamatā no dažādām Eiropas valstīm, bet ir arī Turcijas divi reģioni. Citviet pasaulē arī sāk taustīties un domā par šādas sadarbības formas ieviešanu pie sevis. Vairāk informācijas var apskatīt lapā: culinaryheritage.net.
Jāatzīmē, ka katrā reģionā sadarbības modelis un tīkla koordinēšanas veids var nedaudz atšķirties – tā, piemēram, Polijas kolēģi vairāk strādā uz vietējo labumu tirdziņu rīkošanu, citviet strādā vairāk ar uzņēmēju izglītošanu. Arī Latgales pārstāvji parasti dodas uz ikgadējām sanāksmēm, kurās tiek izrunāti kopīgie mērķi, attīstības vīzijas, kopā iepazīstas ar labākajiem piemēriem un apmainās ar pieredzi. Latgalieši paši organizēja arī savu uzņēmumu pieredzes apmaiņas braucienus uz citiem kulinārā mantojuma reģioniem – īpaši spilgti atmiņā palicis Turcijas apmeklējums. Pamatā šādi braucieni rīkoti ar projektu naudas līdzfinansējumu un ieguldot arī savu naudu.
Darbs turpinās. Vismaz reizi gadā kopā, tā teikt, pie kopīga galda uz vietas sanākt mēģina Latgales kulinārā mantojuma tīkla biedri. Arī šogad vasaras beigās paguva projekta ietvaros sarīkot apmācības, kopā satikās un apciemoja Lielbornes un Arendoles muižas, zirgu sētā „Klajumi” pie Ilzes Stabulnieces paviesojās… Cilvēki jau bija noilgojušies pēc kopā satikšanās. To pieredzi un pozitīvās emocijas mēs varam tvert ne tikai kaut kur tālu aizbraukuši, bet arī šeit pat, tiekoties ar reģiona aktīvajiem cilvēkiem.
Bella…
Bella Dvina, Bella Cuisine, Bella Culture… jau daudzi projekti Tatjanai tapuši ar šo vienu atslēgas vārdu sākumā. Belarus + Latvia (Bel+La). Ar Baltkrievijas kolēģiem bija vēsturiski izveidojusies cieša sadarbība, jo tepat aiz Piedrujas jau sākas kaimiņvalsts. Tagad, protams, tā apsīkusi – visi gaidām politiskās situācijas atrisināšanos pie viņiem un arī pandēmijas noslēgšanos visapkārt.
Agrāk baltkrievi bijuši bieži ciemiņi ikgadējos kulinārā mantojuma festivālos, kas parasti notikuši kopā ar Krāslavas pilsētas svētkiem. Šogad šeit sarīkots arī atsevišķs tirdziņš – veltīts tējas dzeršanas tematikai. Vietējie ražotāji labprāt brauc un piedalās, lai gan apmeklētāju piesaiste ir grūts darbs, jo ar cilvēkiem ir jāstrādā ilgtermiņā. Ja pasākums ir izdevies, tad ir cerības cilvēku piesaistīt arī nākamajā reizē. Ja vienreiz pasākums neizdodas, tad otrajā reizē viņu ataicināt jau būs daudz grūtāk.
Tāpēc Tatjanas viena no devīzēm ir: „Ja taisīt, tad taisīt!” Viņa atzīst, ka patiešām mīl to, ko dara. Darbā nav rutīnas. Visu laiku kaut kas mainās un viss pamazām attīstās, un katru dienu tomēr atkal kaut kas jauns.
Kopā ar pārējiem TIC un biedrības darbiniekiem Tatjana arī pati piedalās tūrisma pasākumos – brauc ar velosipēdu vai laivām, piedalās skriešanas sacensībās un pārgājienos. Pagājušajā gadā bija sarīkots pārgājiens no Krāslavas līdz Piedrujai – tur ir arī jauns velomaršruts iezīmēts gar Daugavu. Šogad kopā gājuši no Krāslavas līdz ciemam Lielie Muļķi, kur zemnieku saimniecība „Cīruļi” aktīvi darbojas (biškopība un gleznošana). Cilvēku atsaucība bijusi patiešām liela.
Tatjana neslēpj, ka aizvien ir pozitīvi un optimistiski noskaņots cilvēks. „Viss notiek tā, kā tam ir jānotiek.” Arī pandēmijas sakarā. Un darba mazāk nepaliek.
Ja nepieciešams, viņa dodas talkā arī vietējai pareizticīgo draudzei. Sākumā piesaistījuši finansējumu remontam iekštelpās, bet tad tuvojās Nacionālo bruņoto spēku parāde Krāslavā un radās doma, ka vajag izremontēt arī baznīcas fasādi. Ekstremālos termiņos (pāris mēnešu laikā) to paguva izdarīt. Paldies pašvaldībai, kas piekrita 50% finansēt, pārējo meklējuši pie vietējiem uzņēmējiem. Tagad tūristi priecājas, ka viņiem pieejama apskatei gan katoļu, gan pareizticīgo baznīca – abas ir blakus.
Kamēr notiek mūsu saruna Krāslavas TIC telpās, vairākas reizes pie Tatjanas klēpī ērti iekārtojas arī galvenā saimniece – kaķene vārdā Tica. Viņa šeit dzīvo jau deviņus gadus, kopš 2014. gadā pēc lielā remonta tika atklāta šī ēka. Viņa ir vietējais mājas gariņš.
Uz maziem, bet ļoti aktīviem cilvēkiem turas visas lielās lietas. Latgales kulinārā mantojuma centrs balstās uz Tatjanas pleciem. Par tūrismu kopumā Latgales mērogā arī atbild viena cita biedrība – „Latgales Tūrisma asociācija”, pašvaldības un tūrisma uzņēmēji tajā ir kā biedri un kopīgi mēģina katru gadu aizvien no jauna sadiegt kopā uzturēšanas izdevumu un attīstības projektu budžetu. Ir daudzas lietas, uz kurām mums visiem kopā ir jāspēj paskatīties plašāk – pāri sava pagalma, viena pagasta, pāri vienas pašvaldības robežām – visas Latgales mērogā. Un talkā ņemot skatu punktu ar Eiropas pieredzi azotē!
