Rit sestais kara mēnesis. Pirmais šoks garām. Informācija par izmaiņām frontes līnijā jau šķiet kā tālas atbalsis. Jau iemācījāmies tās laist gar ausīm. Dzīve rit uz priekšu. Dažādas lietas jāsakārto un visādas problēmiņas jāatrisina pašam savā dzīvē – darbā atskaite, mājās remonts, mašīnu vajag uz servisu… Līdz kāda informācijas raķete piezemējas kaut kur tuvumā un tu atkal apjēdz, ka tas viss ir sīkumi salīdzinājumā ar kara šausmām. Tur notiek prātam neaptveramais. Tāpēc aizvien mēs dzirdam un dzirdēsim par ukraiņiem – vieni karo, citi tepat cauri Latgalei bēg no kara šausmām vai no Krievijas specdienestiem – kāds cenšas ātrāk atgriezties atpakaļ Ukrainā un pielikt plecu cīņā par savu valsti, kāds steidzas pie saviem tuviniekiem kādā no Rietumeiropas valstīm, vēl kāds ir vienkārši priecīgs, ka ir izkļuvis no Krievijas specdienestu sarīkotās “filtrācijas nometnes” un var vienkārši uz mirkli atviegloti uzelpot.
Bet ar to nekas nebeidzas, viss tikai turpinās. Kas būs pēc mēneša vai gada? Arī mums Latgalē ir jāsaprot, ka esam iesaistīti šajā karā. Pagaidām, paldies Dievam, tikai nedaudz. Informācija, bēgļi, mūsu pašu saliedētība. Jo precīzāk sakārtosim šīs mazās problēmiņas, jo gatavāki būsim, ja sāksies lielākas! Mēģināju uzklausīt īsus stāstus un procesā iesaistīto cilvēku vērtējumus par esošo situāciju ar Ukrainas bēgļiem Latgalē, un beigās ieskicēsim pāris darbus, kas kopā veicami. Arī Tava palīdzība ir svarīga!
Caur Poliju uz Latgali
Februārī visi sākām pastiprināti sekot notikumiem Ukrainā, arī Ivars– uzņēmējs no Latgales. Kādā brīdī viņu uzrunājis biedrības “Gribu palīdzēt bēgļiem” aicinājums, un Ivars aktīvi iesaistījies palīdzības sniegšanā. Sākumā braucis uz Poliju un Lietuvu, palīdzējis bēgļiem no turienes tikt līdz Latvijai, meklējis viņiem iespējas pašvaldībās, kur var apmesties. Iekrāja pieredzi un daudz dažādu kontaktu. Kļuva par koordinatoru.
Rēzeknes novads ir viena no lielākajām pašvaldībām Latvijā un pat viens no aktīvākajiem šajā palīdzības darbā. Ērika Teirumnieka (novada domes priekšsēdētāja vietniece) pastāsta, ka triju mēnešu laikā (marts, aprīlis, maijs) kopā dažādos atbalsta pasākumos izlietoti aptuveni septiņi simti tūkstoši eiro. Šie līdzekļi ir atgūti no valsts budžeta, bet nu jau jāgatavo nākamais pieteikums, jo tagad kopumā summa ir tikusi pāri vienam miljonam.
Rēzeknes novadā divdesmit četrās tūrisma mītnēs tika izvietoti bēgļi. Jānis Dreļs stāsta, ka sākumā ukraiņu bēgļus piedāvājusi paņemt pašvaldība, tad viņu personīgi jau sameklējuši arī brīvprātīgie, pēc tam jau pašu ukraiņu “klusie telefoni”.
Jānis stāsta, ka vienu brīdi pie viņiem dzīvojuši pat septiņdesmit kara bēgļu. Kādreiz nācies arī atteikt, jo vietu vairs nav bijis. Kāda ģimene atbraukusi bez iepriekšējas saskaņošanas… Parādījis viņiem pāris dīvānus saimniecības ēkā. Bijuši ļoti laimīgi arī par to. Visiem ukraiņiem, kas pie viņiem apmetušies, Dreļi ir palīdzējuši sameklēt darbu, kam arī dzīvokli Rēzeknē vai palīdzēja tikt līdz Rīgai. Daļa darbu atrada paši, vieni sāka strādāt gaļas kombinātā, cits kādā kafejnīcā, divi nokārtoja sertifikātus un dosies gaitās kā šoferi tālbraucēji, celtniekus izķēra superātri… Pāri paliek tikai tādi, kas vai nu īsti neprot nekādu specifiskāku darbu, nespēj vecuma vai vēl kādu apstākļu dēļ. Neko sliktu ne par vienu gan nevar teikt. Saimnieki arī rūpējušies par savu ciemiņu iespējām iepazīt vietējo kultūru – kam interesējis, varējis aizbraukt uz Lūznavu. Visiem, protams, ir liela neziņa par nākotni, tāpēc daļa bijuši diezgan apātiski, tomēr kopumā Jānis saka: “Mēs, latgalieši, ar savu plašo sirdi jau esam patiešām labu darbu izdarījuši un ļoti daudziem palīdzējuši.” Kamēr ukraiņu bērni pa Latgali dzīvojuši, Jāņa sieva viņiem arī angļu valodu pamācījusi – tas noteikti noderēs, un reizē arī kaut nedaudz novērsa domas no piedzīvotajām traģēdijām.
Bēgļi no Krievijas un Baltkrievijas
Tagad situācija būtiski mainījusies – daudz aktuālāka kļuvusi Latvijas austrumu robeža. Ivars izveidojis šoferu grupu, uz maiņām un pēc nepieciešamības braukuši uz robežkontroles punktiem – savākuši līdz turienei tikušos bēgļus, aizveduši līdz kādai naktsmītnei, lai viņi varētu atpūsties un virzīties tālāk.
Un šī plūsma neapsīkst. Arī Krievijas pusē darbojas brīvprātīgie palīgi, kas aizvien meklē kontaktus šajā pusē robežai – kas var uzņemt nākamo cilvēku grupiņu. Pamatā bēg ļaudis no teritorijām, kas tagad ir Putina Federācijas okupētas. Tātad no tādas “ukraiņu Latgales” – cilvēki ļoti līdzīgi mums. Jā, liela daļa (apmēram 70%) krieviski runājošo. Sociālais līmenis visdažādākais – cits izmucis no kara burtiski vienā kreklā un mājas čībiņās.
Kaut kur ir izmitināšanas centri, pašvaldības palīdz – cita vairāk, cita mazāk, citā darbinieki jau ir noguruši, jo visu šo laiku ir bijis jāveic papildu pienākumi – bēgļu reģistrēšana, koordinēšana, līgumu slēgšana utt. Kādā brīdī cilvēks vienkārši sāk izdegt – uz to vērš uzmanību arī brīvprātīgo organizācijas.
Arī Ivars cenšas pamazām deleģēt darbiņus un pakāpeniski “paiet malā”, bet tas nav tik viegli izdarāms, jo situācija visu laiku mainās. Kad lasīsi šo rakstu, iespējams, būs parādījusies jau kāda nākamā akūtāka problēma. Šobrīd izskatās, ka robežsardze tiek galā ar ierindas gadījumiem. Bet vienmēr ir nestandarta situācijas. Katra ģimene, cilvēku grupa nāk ar savu stāstu – bieži vien nepieciešama individuāla pieeja.
Liela daļa bēgļu ir bez sava transporta, bet viņiem nav mērķis Latgalē palikt uz ilgu laiku, meklē iespējas, kā tikt tālāk uz Rietumiem – bieži vien caur Liepāju tālāk uz Vāciju pie radiem, vai uzreiz noķert autobusu Polijas virzienā, lai atgrieztos Ukrainas Rietumos – frontes otrā pusē. Daļu jau robežkontroles punktos vaktē busiņi un autobusi ar Ukrainas, Vācijas un Moldovas numuriem un par neadekvātām summām aizved pa taisno uz Ukrainu vai citām Eiropas Savienības valstīm. Komercdarbība.
Lai arī kādi būtu katra tālākie plāni, praktiski visiem būtu labi dot vismaz iespēju nomazgāties, paēst un nedaudz pagulēt, lai var atvilkt elpu un ar jauniem spēkiem rīkoties tālāk.
Tieši to arī Ivars un viņa komanda ir visu laiku mēģinājuši darīt. “Tagad it kā ir mierīgāk, bet Mariupoles laikā bija patiešām grūti skati. Ar krievu brīvprātīgo saziedotām drēbēm, ar bojātiem dokumentiem vai to kopijām…” Ja krievu puse atmeta atpakaļ, tad pamatā bēgļi virzījās caur Baltkrieviju, jo tur vieglāka cauri tikšana.
Brīvprātīgo vidū notiek aktīva komunikācija dažādās Telegram un Whatsapp aplikāciju grupās pa visu Latviju, piemēram Daugavpils puses grupa, Ziemeļu robežas daļa un citas. Grupu ir ļoti daudz, tās ir dažādas un katrā tiek apspriests šaurs jautājumu loks. Arī Alūksnē ir aktīva brīvprātīgo kustība, jo tur nonāk daudz bēgļu, kas no Krievijas bēg caur Igauniju. Kaimiņvalsts robežsargi nekautrējas griezties pie alūksniešiem pēc palīdzības.
Valsts ugunsdrošības un glābšanas dienests dara, ko var, lai gan viņiem šī funkcija ir diezgan neierasta – koordinē izmitināšanas jautājumus. Daļu bēgļu novirza uz Balviem vai Preiļiem, tad tur jau aprūpē vietējās pašvaldības. “Šobrīd gan bieži vien ir tādas situācijas, ka jāsaka – piedodiet, nav vietu. Ja bērni, tad gan meklējam risinājumu,” stāsta Ivars.
Rīgā jau laiciņu darbojas IOM – tā ir Apvienoto nāciju organizācijas aģentūra (International Organization for Migration), kas tieši strādā ar atbalstu dažāda veida migrantiem, tajā skaitā bēgļiem. Viņi palīdz iegādāties biļetes uz Eiropas pilsētām. Lai aģentūra sāktu strādāt arī Latgalē, ir jāiziet garš birokrātisks process un var paiet vēl kāds mēnesis.
Daļa bēgļu ir pamatīgi iebiedēta no Krievijas drošības dienestu puses. Filtrācijas nometnes – tas nav stāsts tikai par Otro pasaules karu. Arī tagad daudzviet Krievijā bēgļi no Ukrainas tiek salikti sporta zālē, kur uz nedēļu viņus atstāj un čeko pēc pilnas programmas… Robežpunktos arī stundām ilgi visu pārbauda. Tāpēc no telefoniem viss jāizdzēš jau savlaicīgi. Ja vīrietim pamana kādu tetovējumu, tad liek izģērbties. Dzirdētas dažādas sarežģītas situācijas…
Kāds no valsts iestādēm iesaka bēgļiem pēc palīdzības vērsties pie robežsardzes. Pēc pieredzētā Krievijā viņi grib pēc iespējas ātrāk tikt prom no cilvēkiem ar uzplečiem. Un tikai tad sāk domāt, ko darīt tālāk.
Nāks barga ziema
Jānis Dreļs atzīmē, ka neviens šobrīd nevar prognozēt, cik ilgi tas viss vēl turpināsies. “Ja tikai no manis tas būtu atkarīgs, es censtos palīdzēt pēc iespējas daudziem cilvēkiem. Taču šobrīd par nākamo ziemu vispār nekas nav skaidrs.”
Valsts visu laiku sola kompensēt izdevumus noteiktajos limitos (gan izmitināšanu, gan ēdināšanu, gan sociālos pabalstus), tomēr apjoms samazinās un atbalsta sniegšanas ilgums aizvien neskaidrs. Sākumā droši vien visi cerēja, ka tas ātri beigsies – gan karš, gan nepieciešamība palīdzēt bēgļiem. Tagad valsts budžeta turētāji saprot, ka nevar vairs to pavilkt. Pašvaldības paliek pa vidu un ķīlnieku lomā. Tāpēc nav brīnums, ka dažā pašvaldībā kāds darbinieks ir paguvis ieteikt uzņēmējiem apdomāt, vai patiešām arī priekšdienās uzņemt bēgļus tikpat lielā apjomā?
Iespējams, mums būtu jāsāk domāt par lielāku sagaidīšanas centru izvietošanu pie pašas robežas. Lai tur var uzreiz operatīvi palīdzēt bēglim ar pirmajām lietām, nevis sagaidīt viņu tikai Rīgā.
E. Teirumnieka min, ka pašvaldība jau apsver domu par iespējamu kopīga transporta organizēšanu tiem ukraiņiem, kas pēc Krievijas robežas šķērsošanas vēlas doties uz Rietumukrainu. Starp citu, starptautiskās brīvprātīgo organizācijas parasti šādā veidā nepalīdz, jo uzskata, ka labāk bēgli tomēr nogādāt drošībā, lai nenāktos tam palīdzēt otrreiz.
Agnese Lāce, “Providus” pētniece un biedrības “Gribu palīdzēt bēgļiem” pārstāve piekrīt, ka šobrīd svarīgākais ir sakārtot mehānismus, kā palīdzēt “tranzīta bēgļiem” – dot viņiem iespēju vismaz vienu nakti kārtīgi izgulēties, varbūt pāris dienas atgūties un tad doties tālāk uz iecerēto mērķi. Tas viss šobrīd ir praktiski palicis uz brīvprātīgo un dažu pašvaldību pleciem. Agnese atkārto, ka karš noteikti nebūs ar ātru risinājumu, tāpēc uz notiekošo jāskatās ilgtermiņā (tās ir gan integrācijas lietas, gan valodu apguve, izglītības un kultūras jautājumi, psiholoģiskais atbalsts bēgļiem, brīvprātīgajiem, kā arī uzņemošajām ģimenēm, nodarbinātība u.c.). Rudenī un ziemā būs vēl aktuālāks mājokļu jautājums. Brīvprātīgo kustības ir parādījušas, cik tās var ātri un efektīvi reaģēt, tāpēc tās ir jāatbalsta gan valstij, gan privātpersonām – ja, protams, ir tāda iespēja. Informāciju par variantiem var gana viegli atrast visdažādākajos interneta resursos – starp citu, arī katru valsts iestādes mājaslapu atverot, sākumā ir pamatinformācija par Latvijas palīdzību Ukrainai. Izlasi, pirms aizver! Slava Ukrainai!
