Vēl pirms kongresa sarakstīju īsu skaidrojumu, kas no tā pasākumu kopuma sagaidāms. Raksts abās latviešu valodas tradīcijās tika publicēts dažādos interneta resursos, piemēram, šeit atrodama latgaliskā versija: ej.uz/EisuoAtbilde. Pēc visiem 27.‒29. aprīļa pasākumiem, tā teikt, uz karstām pēdām, ir jāsaliek galvenie secinājumi. Šoreiz šis kopsavilkums ir sarakstīts latviešu literārajā valodā, lai arī visiem žurnāla “A12” lasītājiem dažādās Latvijas malās būtu labāk saprotams, par ko īsti “cepas tie latgalieši”. Kongress notiek reizi piecos gados, tad nu arī šoreiz piecas galvenās lietas, ko man gribas uzsvērt.
- Vysmoz reizi pīcūs godūs latgalīšim vajag saīt kūpā!
Jāatzīmē, ka šoreiz (2022. gadā) viens no svarīgiem uzdevumiem un rīkošanas principiem bija nodrošināt pēctecību pieņemtajiem lēmumiem gan no 1917. gada kongresa rezolūcijas, gan no 2017. gadā notikušā Pasaules latgaliešu saieta, kuram toreiz ar mērķi pievērst lielāku sabiedrības uzmanību tika dots skaļāks nosaukums – “Simtgades kongress”. Pēc tam arī šī nosaukuma dēļ saieta rīkotāji tika nolamāti no dažiem “labvēļiem” – īsti par kongresu to saukt nevarējis, jo neesot bijis delegātu un līdz ar to rezolūcijai “pietrūkstot juridiska svara”, un tamlīdzīgi spriedelējumi. Tad nu 2022. gada kongress tika rīkots, jau no paša sākuma piedomājot pie šīm “viedo kritiķu” piezīmēm. Jau savlaicīgi tika izsludināta delegātu izvirzīšana un pieteikšanās, lai tiktu nosegta visa Latgales reģiona un latgaliešu kultūrvēsturisko zemju teritorija un klāt būtu gan pašvaldību, gan uzņēmēju, gan nevaldības organizāciju, gan izglītības iestāžu, gan vienkāršo iedzīvotāju pārstāvji un, protams, goda viesi.
Paldies gan Valsts prezidentam, gan Saeimas priekšsēdētājai, gan virknei valsts amatpersonu (Saeimas deputātus un ministrus ieskaitot), gan citu valstu vēstniekiem (Polija, Ukraina), gan pašam Jānim Domburam, kas visi kopā pagodināja Latgolys kongresu, tādā veidā veidojot arī tā nozīmību Latgales, kā arī Latvijas mērogā, ar savu klātbūtni parādot respektu pret latgaliešiem un viņu pašu rīkotajā kongresā lemto.
Latgalieši kopā nāca, runāja, cits citu uzklausīja un kopā apstiprināja rezolūciju un Latgolys Kongresa lēmumu izpildes padomi (Padome), lai tā aktīvi uzturētu prasības par rezolūcijā lemto punktu īstenošanu līdz pat nākamā kongresa sasaukšanai 2027. gadā. Rezolūcija, Padomes sastāvs, video ieraksti un visi citi darba materiāli atrodami internetā: latgolyskongress.lv. Tur arī turpmāk tiks papildināta informācija par aktuālajiem kultūras, sociālekonomiskajiem un citu jomu jautājumiem, kas būtiski visiem latgaliešiem. Lai diskusijas ir ne tikai reizi piecos gados un lai latgaliešu sadarbība ir nepārtraukta, nevis kampaņveidīga.
- Nu ekonomikys da volūdai
Latgolys kongresa apakšnosaukums šoreiz bija “Latgaliskuma kods Eiropā: no valodas līdz ekonomikai”. Valoda ir ļoti svarīga (ja ne svarīgākā) jebkuras kultūras nesēja, un par to dažādos veidos latgalieši līdz šim jau ir paguvuši gana skaļi izteikties, un kaut kas pat dažās jomās ir pavirzījies uz priekšu, lai arī nepietiekami daudz. Kādreiz (man personīgi vēl pirms 15-20 gadiem) šķita, ka latgaliešu valodas “saglabāšanas, aizsardzības un attīstības” uzdevums, kas ir definēts jau Valsts valodas likumā, ir tik pašsaprotams, ka nevajadzētu būt lielām grūtībām, lai apvienotu pašus latgaliešus kopīga viedokļa paušanā un valsts (tai skaitā pašvaldību) iestādes konkrētā rīcībā. Šķita, ka caur šo valodas jautājuma sakārtošanas “pilotprojektu” varam ieeļļot savstarpējās sapratnes un sadarbības mehānismus, lai tad jau stiprāki varam ķerties klāt arī lielākiem izaicinājumiem, kas saistās ar ekonomiku. Tomēr tieši naudas, labklājības un labbūtības jautājums pēc Atmodas laika ir izvirzījies priekšgalā un ir sabiedrības prioritāšu galvgalī, pēc tam tikai viss pārējais. To parāda nežēlīgi augstie migrācijas rādītāji. Latgale iztukšojas, sarūk. Epizodiskās “glābšanas programmas” nav devušas vēlamo rezultātu – pēc visiem statistikas rādītājiem Latgales nevienlīdzība pret Rīgas un Pierīgas reģiona datiem gadu no gada pieaug. Ko darīt nākamo piecu gadu laikā, lai šos procesus vismaz apturētu, respektīvi, lai Latgales ekonomiskie rādītāji augtu vismaz tikpat strauji, kā citur valstī? Tas ir galvenais latgaliešu un valsts institūciju jautājums, uz kuru, godīgi sakot, vienprātīgas atbildes joprojām nav.
Rezolūcijā ir iestrādāti vairāki priekšlikumi – papildus attīstības koeficientu ieviešana reģionos ar zemākiem ekonomiskajiem rādītājiem, atbalsts jaunu uzņēmumu un jaunuzņēmumu (startup) veidošanai, IKT infrastruktūrai, inovācijām, bioekonomikas nozarei, viedām tehnoloģijām, tehnoloģiju parkiem un citas idejas, taču skaidrs, ka te ir nepieciešams komplekss rīcību kopums, gan stiprinot pašvaldības, gan piespiežot ministrijas skatīties uz Latgales reģiona izaicinājumiem kopsakarībās (tautsaimniecība, izglītība, iekšējā un ārējā drošība, labklājība, satiksme un pārējās valdības pārraudzībā esošās jomas ir jāskata un jārisina visa reģiona mērogā). Pašvaldību līmenis ir par mazu, bet valsts līmenī trūkst izpratnes, ka Latvija pēc būtības ir “divu ātrumu un divu situāciju” valsts (kas der Pierīgā, neder ne Ludzā, ne Baltinavā).
Tāpēc neredzu citu risinājumu, kā izveidot Latgales administratīvo reģionu (par pārvaldes formu var diskutēt), kurš varēs uzņemties daļu no ministriju funkcijām un patiesi decentralizēt valsts pārvaldi. Savukārt Eiropas Reģionālās attīstības fonda līdzekļiem ir jākalpo nevienlīdzības mazināšanai tieši ārpus galvaspilsētas teritorijās.
Galu galā arī 1917. gada kongresā tika lemts ne tikai par valodas jautājumiem, bet arī: “Mēs, Latgales latvieši, (..) paturēsim savu pašvaldību, pilnas pašnoteikšanas tiesības (..) saimnieciskajā, kā arī zemes jautājumā.” Šīs lēmuma daļas “aizmiršana” ir mūs novedusi līdz šīs dienas bēdīgajai statistikai.
- Volūda i bārni
2011. gada tautas skaitīšanā pirmo un pagaidām pēdējo reizi tika noskaidrots Latgales latviešu (latgaliešu) valodas lietotāju skaits. Uz to brīdi tie bija 164,5 tūkstoši – aptuveni 8,8% no visiem Latvijas iedzīvotājiem, taču vecuma struktūra parādīja, ka biežāk latgaliski runā vecāka gadu gājuma Latvijas iedzīvotāji. Līdz 20 gadu vecumam latgaliešu valodu lieto tikai 6% iedzīvotāju, bet pēc 70 gadu vecuma latgaliešu valodu ikdienā lieto jau gandrīz 10% iedzīvotāju. Latgaliešu valodā runājošo vidējais vecums ir augstāks nekā Latvijas iedzīvotāju vidējais vecums. Pat no šiem tikai vienreiz iegūtajiem datiem nav grūti secināt, ka latgaliešu valodā runājošo skaits ar katru gadu samazinās.
Lai varētu turpināt sekot līdzi latgaliešu valodas lietotāju skaita izmaiņām, ir nepieciešams kāds cits risinājums nekā tikai valsts reģistros esošo datu salīdzinājums – tieši tādu tautas skaitīšanas veidu izvēlējās Statistikas pārvalde, veicot pēdējo datu apkopošanu par Latvijas iedzīvotājiem. Nebūs pārlieku liels pārspīlējums, ja teiksim, ka latgaliešu valoda pamazām, bet tomēr mirst.
Latgolys kongress pieprasa beidzot ieviest vismaz vienu stundu latgaliski katram Latgales skolēnam, arī finansiālu atbalstu tiem skolotājiem, kas savu mācību priekšmetu gatavi mācīt latgaliski – piemēram, vēsturi, ģeometriju vai datorzinības. Vairāk latgaliešu valodas Latvijas plašsaziņas līdzekļos – gan TV, gan radio, gan internetā, kā arī vismaz vienam drukātajam laikrakstam būtu regulāri (reizi divos mēnešos?) jābūt pieejamam. Ceļazīmēs latgaliešu valoda patiešām nevienu neapdraud, un ir jāpilnveido terminoloģija, jo valoda ir dzīva, kamēr tā spēj mainīties un var nosaukt vārdā arī pavisam jaunas lietas un parādības, kas aizvien ienāks mūsu dzīvē.
Taču svarīgākā daļa, manuprāt, ir tieši pašu mazāko bērnu nodrošināšana ar pilnvērtīgu informāciju latgaliešu valodā. Pieaudzis cilvēks jau var pats izvēlēties, vai viņam ir/nav vajadzīga tēvu tēvu valoda. Ja viņam tā ir svarīga, informāciju atradīs, ja tā būs vismaz 10% apjomā pieejama. Taču bērnudārzā un LSM bērnistabā nav pilnīgi nekā latgaliski! Tas ir nekavējoties jāmaina. Un šeit nepietiks ar 1/10 daļu, visam bērnu auditorijas saturam, kas ir pieejams latviski, ir jābūt gan latviešu literārajā, gan Latgales latviešu valodā. Tikai tad varēsim cerēt, ka latgaliešu valoda spēs izdzīvot un organiski iekļauties nākotnes Latvijas sabiedrībā bez aizspriedumiem un mūžsenajiem stereotipiem.
- Apvīnuota sabīdreiba
Kara Ukrainā dēļ aizvien skaidrāk redzam, ka mūsu pašu valsts iekšējās un ārējās drošības priekšnosacījums ir saliedēta sabiedrība. Mēs 30 gadus esam ļāvuši sevi šķelt un esam paši šķēlušies latviešos un krievvalodīgajos, kreisajos un labajos, vakseros un antivakseros, čiuļos un čangaļos… Mēs vienmēr varam atrast kādu pazīmi, pēc kuras būs pamats nošķirties no sabiedrības vairākuma. Tajā pašā laikā mēs vienmēr varam mēģināt atrast kaut ko kopīgu ar katru Latvijas iedzīvotāju – vismaz vienu vērtību vai vēlamo problēmrisinājumu, kas mūs vieno. Tas ir nepieciešams gan drošībai, gan ekonomikai, gan vienkārši patīkamai dzīves videi.
Latgaliešu un pārējo latviešu savstarpējās attiecības aizvien tiks pakļautas jauniem pārbaudījumiem – tā tas bijis pirms 100 gadiem un būs arī pēc nākamajiem 100, ja mēs nesakārtosim pamatus. Nepieciešama savstarpēja cieņa izglītībā, kultūrā un visa veida komunikācijā.
Arī mazākumtautību (nelatviešu) jautājums kara apstākļos ir atkal kā īlens izlīdis no maisa. Tā ir bijusi apzināta un neapzināta politika – šķelt un šķirot Latvijas sabiedrību pēc kādas no pazīmēm. Ja runājam par “krievvalodīgo” jautājumu Daugavpilī, Rēzeknē un Rīgā, tad problēma nav valodā, bet gan vērtībās, informācijas avotos un katra indivīda kultūras līmenī. Daļa “padomju cilvēku” nekad neatzīs NATO par savu draugu un nekad negribēs atzīt Krievijas Federācijas politikas agresivitāti pret kaimiņvalstīm un pašai pret savu tautu. Ar šiem cilvēkiem diskutēt, viņus pāraudzināt, pārveidot – tā ir gana bezcerīga nodarbe. Liela daļa cittautiešu jau ir integrējušies Latvijas sabiedrībā, iespējams, pat ieguvuši Latvijas pilsonību, bet vēl daļa ir apmaldījušies kaut kur pa vidu. Ar viņiem ir jārunā un jāmeklē kopīga valoda.
Paskatāmies, kas bija pirms 105 gadiem Latgalē! Toreiz 1917. gada kongresa lēmumos pat trīs punkti ir veltīti šai tēmai – “vēlamies paturēt vislabāko sadarbību ar cittautiešiem: krieviem, poļiem, ebrejiem un citiem. (..) Mēs, ievēlēdami savu Pagaidu zemes padomi, uzticam [tai sazināties] ar cittautiešu ievēlētām padomēm un izstrādāt kopīgus sadzīves pamatus.” Un toreiz tika nolemts izveidot Pagaidu zemes padomi 60 cilvēku sastāvā (36 Latgales latvieši, 12 krievi, 8 ebreji, 3 poļi un 1 citu tautu – proporcionāli iedzīvotāju skaitam Latgalē).
Gribas ticēt, ka starpkultūru sadarbība mūsdienu Latgalē un Latvijā nebūs tikai vārdos, bet arī darbos. Varbūt Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem jākļūst par Latvijas svētkiem, kur sava (neliela) daļa ir arī mazākumkultūrām? Ja tagad ir tik skaļas runas par padomju laika pieminekļu nojaukšanu gan Rīgā, gan Rēzeknē, tad vietā varētu nākt patiesas Latvijas tautu draudzības zīmes.
Par šīm tēmām 2022. gada Latgolys kongresā tika maz runāts, bet tas ir būtisks temats gan Latgalei, gan Latvijai, gan visai demokrātiskajai Eiropai, tāpēc ir jāveido vismaz darba grupa un jāsauc dažādu Latgalē dzīvojošo tautu pārstāvji uz kopīgu sarunu un kopīgu darbu!
- Kritika i personeiguo atbiļdeiba
Konstruktīva, datos un analīzē balstīta kritika ir visu demokrātisko procesu pamatā. Ja Tev ir labāks priekšlikums, kā jādara lietas, tad stāsti to, pamato, aizstāvi un panāc tā īstenošanu! Uzņemies personīgu atbildību par kādu mazu posmiņu kopīgajā Latgales attīstības ceļā! Nestāvi malā un nekliedz, ka “māja deg”, nāc talkā, un celsim to būvi kopā.
Darāmās lietas ir uzskaitītas Latgolys kongresa rezolūcijas īsajā versijā, kas brīvi pieejama katram. Tuvāko mēnešu laikā būs arī rezolūcijas izvērsums ar dažādu ideju un priekšlikumu apkopojumu, kas tika iesniegts no delegātu puses.
Apstiprināta Latgales kongresa lēmumu izpildes padome ar pārstāvniecību no dažādām kongresā apspriestajām jomām un institūcijām, kas arī līdz šim bija iesaistītas latgaliešu kopīgo saietu rīkošanā (biedrības, pašvaldības, augstskolas), un klāt nākuši mediju, uzņēmēju, zemnieku un kultūras darbinieku pārstāvji, kā arī tika nolemts, ka padomes sastāvā jāiekļauj viens Saeimas deputāts, kas ievēlēts no Latgales vēlēšanu apgabala.
Papildus piedāvāju padomes paspārnē veidot tematiskās darba grupas (piemēram: ekonomika/uzņēmējdarbība, nevaldības organizāciju, mediju darbība, pašvaldību lietas, drošība, valoda, izglītība u.c.), kas konkrētāk formulētu nākamos jautājumus un priekšlikumus, kurus padome var izskatīt savā kārtējā sanāksmē un izlemt par tālāku rīcību tās aktualizēšanā/risināšanā. Šādi strādājot, tiks sagatavots arī pamats nākamā Latgolys kongresa darba kārtībai un pakāpeniski taps arī nākamās rezolūcijas projekts ar visām tēmām, kurām būs nepieciešams atkal pievērst plašākas sabiedrības uzmanību pēc pieciem gadiem.
Tātad jau tagad sākam gatavoties nākamajam – 2027. gada – kongresam!
Juris Viļums
