Informācijai: Viedie ciemi ir jauna un īpaša sabiedrības līdzdalības un sadarbības forma, kuras spēku nozīmīgām pārmaiņām meklē vietējā teritorijā. Kurzemes suitu galvaspilsēta Alsunga ir pirmais viedais ciems Latvijā, kas pierādījis – vietējie iedzīvotāji var uzņemties atbildību par dažādiem izaicinājumiem un kopīgiem spēkiem uzlabot teritorijas dzīvotspēju. Viedais ciems apvieno Alsungas aktīvākos cilvēkus, arī tos, kuri pārstāv dažādas biedrības. Viņi gan sakopuši Alsungas skaistākās vietas, gan organizējuši pasākumus, apmācības, radošās darbnīcas. Kopīgiem spēkiem izveidots Suitu tirgus, kurš īsā laikā kļuva ļoti populārs. Skolas vide padarīta bērniem draudzīgāka, izveidotas Suitu takas ‒ pastaigu maršruti ar gpx failiem, kur katrā iekļauti arī vietējie mazie ražotāji. Kopā radīta aplikācija, kas palīdz tūrisma uzņēmējiem informēt klientus citam par citu un pieejamo produkciju. Pašreiz kopā ar jauniešiem biedrība veido sensoru staciju, kuras rādījumi būs pieejami reālajā laikā internetā un ar mākslīgā intelekta palīdzību arī analizēti.
Tāpēc pāri visai Latvijai dodamies uz Alsungas viedo ciemu. Man vienmēr ir bijusi pārliecība, ka suiti ir kas pilnīgi pretējs latgaliešiem. Taču, iepazīstoties ar Daigu Kalniņu, tik pārliecināta vairs neesmu. Daiga ir vadījusi Alsungas novada domi, ir ieviesusi ideju, ka Alsunga ir jāattīsta kā viedais suitu ciems. Pati lepojas, ka nāk no suitiem, bet vīrs – no Latgales.
Suiti un viņu vērtības. Kādas ir tās lielākās?
Manuprāt, lielākās vērtības ir konservatīvisms, turēšanās pie tradīcijām un savas identitātes sargāšana.
Tas suitus atšķir no pārējiem Latvijas iedzīvotājiem?
Jā, jo, tāpat kā visi, suiti dzīvo un iet līdzi laikam, taču viņi uzreiz nepieņem katru moderno tendenci, bet strikti to izvērtē. Es nerunāju par jaunajām tehnoloģijām, bet par pasaules uzskatu. Mana mamma ir luterāne un ieprecējās Alsungā, viņa vienmēr ir uzskatījusi, ka suiti nepieņem svešos, nesveicinās. Viņa teica, ka ilgus gadus vietējie runāja, ka viņa ir tam tur vedekla – nevis, ka viņa ir sieva manam tēvam, bet gan vīratēvam vedekla. Tas parāda stiprās saknes, ir svarīgi, no kurienes nāc. Tajā pašā laikā, ja tu nāc ar atvērtu sirdi, nevis ar bažām skaties, bet atnāc dzīvot šajā vietā un priecājies, ka ir tāda iespēja, tad tevi pieņem kā savējo. Jautājums ir attieksmē, vai tu jūties kā savējais.
Kas ir jādara, lai justos kā savējais un būtu piederīgs?
Jautājums, vai gribi justies kā savējais un iesaistīties visā, kas te notiek, vai arī negribi. Es zinu daudzus cilvēkus, kas ir ieprecējušies, nodzīvojuši četrdesmit, pat sešdesmit gadus Alsungā, taču joprojām neuzskata sevi par suitiem, jo viņiem būtiskāka ir viņu pirmā pieredze – bērnība un jaunība, kas pagājusi citā vietā, kur viņi dabūjuši savas kultūras saknes. Bet, lai kļūtu par savējo, nav obligāti jāstājas Suitu sievās vai jāpūš dūdas, pietiek, ka pasveicini pretimnācējus, pat ja viņi skatās uz tevi jocīgi un neatbild. Viņi sapratīs, ka esi savējais un tev ir prieks būt te. Šejienes cilvēkiem suitu kultūra ir vērtība, tāpēc nevis noliedz un apsmej, bet respektē. Te ļoti daudzi cilvēki ir ienākuši pēdējos piecos gados. Zinu vismaz trīs ģimenes, kurām nav bijusi problēma iekļauties un kļūt par savējiem, jo nākuši ar domu – te es gribu būt, gribu piedalīties un gribu dot savu ieguldījumu. Daži no viņiem ir gājuši mācīties suitu kultūru, tāpēc ka viņu vecvecāku saknes ir no šīs puses. Citi nav to darījuši, bet ar savu darbību un attieksmi parāda, ka viņi lepojas būt tādā vietā, kur ir īpaša kultūra.
Kā ir dzīvot suitiem katoļiem starp luterāņiem? Vai suitiem ir kas kopīgs ar latgaliešiem, izņemot katoļticību?
Man grūti novērtēt, esmu pati precējusies ar latgalieti(smejas). Man liekas, ka mēs visi esam cilvēki un nav lielas atšķirības ne starp suitiem katoļiem, ne starp luterāņiem, ne latgaliešiem, ne zemgaļiem. Atšķirības visdrīzāk ir individuālā konkrētu cilvēku līmenī. Ja mēs pazīstam kādu vienu latgalieti, mēs uzreiz nevaram spriest par visiem. Katoliskās tradīcijas ir vienādas, varbūt Latgalē izteiktāk svin kapusvētkus nekā šeit pie mums suitos. Tāpat cilvēki ir viesmīlīgi, patīk padziedāt un papriecāties.
Abi cenšas nosargāt savu valodu.
Tāpat kā latgaliešiem, arī mums suitos svarīgas ir senču tradīcijas. Kad mācījos Rīgā, manas kursabiedrenes un jaunās draudzenes par mani smējās, tādā pozitīvā gaismā, ka man tāda interesanta valoda. Ne jau ka būtu dīvaina izloksne, bet gan tādi interesanti vārdi. To, ka knauši ir odi, es uzzināju, kad sāku studēt. Man vienkārši neienāca prātā, ka tas varētu būt kaut kā savādāk. Man nebija aizgājis līdz apziņai, ka visā pārējā Latvijā tos sauc par odiem. Es zināju vārdu odi, bet neienāca prātā, ka citi nezina knaušus.
Arī latgaliešu vārdi ir likuši brīnīties?
Kad es braucu ar vīru ciemos pie viņa vecmāmiņas, sākumā bija grūti saprast, jo runāja tikai latgaliski. Bet vajag tikai pāris stundas, un jau saproti, ko tev saka. Valoda ir pilnīgi citādāka, bet var saprast.
Vai es kā latgaliete, nokļūstot īstu suitu vidū, pēc divām stundām viņus saprastu?
No konteksta. Ja klausītos kādu ierakstu bez konteksta, būtu grūtāk. Kad es redzu rokas mājienu un man prasa kaut ko atnest, uzreiz saprotu, kas ir kas, kā tas saucas latgaliski. Uzreiz galvā iešaujas doma, vai tas vārds nav dzirdēts krievu vai arī kādā citā valodā. Tāpat kā, aizbraucot uz Zviedriju, liekas, nu kāds mums sakars ar zviedriem, bet no zviedru laikiem pie mums ir palicis daudz vārdu. Piemēram, skola. Kungs viņiem ir karalis. Šeit lielie kari gājuši pāri, tautas staigājušas, vārdi būs drusku sajaukušies. Kad zini un pamani sakarības, arī citas valodas ir vieglāk uztvert un saprast. Forši, ka vari klausīties un saproti, ka tai valodai ir īpašie vārdi. Ir sajūta, ka esi dabūjis sev kādu neticamu bagātību, ko par naudu nenopirksi. Kad esi dzīvajā kultūrā iekšā, vari izbaudīt. Ne jau to, ka atnāk Suitu sievas un padzied, tā nav visa kultūra. Jā, viņas reprezentē kultūru, bet reālā dzīve ir mājās – kā runā ģimenēs, kādas ir tradīcijas, kādus gatavo un ēd ēdienus, kādas ir savstarpējās attiecības, kā svin svētkus, tas parāda atšķirību par kādu lokālu, mazu vietiņu ar īpašo kultūru.
Kā suiti nosargā savu kultūrtelpu? Kāpēc tas ir būtiski?
Katram tas būtiskums būs atšķirīgs. Vieniem – būtiskā lieta, jo uzskata to par bagātību, apzinoties, ja tādas īpašas kultūras nesargāsim, tad pašiem būs garlaicīgi dzīvot šajā pasaulē, jo viss būs vienāds. Tas ir viens iemesls. Otrs – vēlme baudīt šo īpašo kultūru un atstāt to baudīt bērniem. Trešais – tīri praktisks, domājot par to, kā šie mazie ciemi cits no cita atšķiras. Alsungai šo atšķirību iedod tieši suitu kultūra, bagātās tradīcijas, kas savukārt ir pamats mazajai uzņēmējdarbībai, kas šeit saistīta ar tūrismu. Nosargāt kultūrtelpu var tikai, kopjot šīs tradīcijas un pašiem veidojot. Līdz ar to – ja nav cilvēku, nav arī tradīciju un kultūras.
Vēsturiskajā suitu teritorijā ap Alsungu vairs ir tikai ap 2000 suitu izcelsmes iedzīvotāju. Vai ienācēji būs kultūras sargātāji?
Tagad Latvijā ir periods, kad mūsu kļūst mazāk. Diemžēl. Vienīgā vieta, kur pieaug skaits, ir ap Rīgu. Pat pašā Rīgā kļūst mazāk. Nav stāsts kvantitātē, bet kvalitātē. Mēs varam kļūt kā tāds indiāņu rezervāts ar dažiem, kas prot tradīcijas un kopt kultūru. Bet man šķiet, ka pašreiz ir pietiekams skaits cilvēku, lai šīs tradīcijas saglabātos ģimenēs. Un tiktu uztverta motivācija kopt un lepoties, ka mēs esam atšķirīgāki ar dažādiem pasākumiem, kurus citi brauc baudīt un iepazīt. Tas dod papildu motivāciju to saglabāt. Apliecina, ja jau nāk uz mums skatīties kā uz aktieriem teātrī, rezervātā, tad acīmredzot ir kaut kas vērtīgs. Grūtākais ir šīs īpašās lietas nosargāt, jo vide mums apkārt mainās. Bērnībā, kad vasarās dzīvoju pie vecāsmammas un vecātēva, bija lopi un bija dažādas darbības, kurām bija kādi īpaši vārdi. Katru vakaru man bija jāiet atvērt vārstuli un jālaiž mājās govis. Es drīkstēju sēdēt uz sklandām un skatīties, kā slauc govi, man bija jāiziet uz skaidienu. Šie vārdi pazuda dabiski, jo vairs nav to objektu un priekšmetu, ko mēs lietojām un saucām šajos vārdos. Tāpēc visgrūtāk nosargāt pašu valodu, jo recepti var pierakstīt, ēdienus var taisīt, dziesmas var ierakstīt, atkārtot un dziedāt, bet valoda saglabājas, ja to ir kur lietot.
Ir bijis, ka pārsteidzat atbraucēju?
Ar jauniešiem ir tā interesanti. Mūsu ģimenei pieder mežu labirints, kurā jāveic dažādi uzdevumi. Viens no tiem ir krustvārdu mīkla suitu valodā. Kad atbrauc skolēnu grupas, saku, ka būs jāmin suitu valodā, un jautāju, vai zina, kas tie suiti ir, skatās uz mani un klusē. Prasu, vai kaut ko ir dzirdējuši par Suitu sievām, klusē. Saku, vai pa televizoru nav redzēts. Atbild – ā, jā, šitās ir redzētas. Manai paaudzei, vecākiem ļaudīm ir saprotams, bet jauniešiem intereses ir citas. Viņus vairāk interesē, kas notiek ārzemēs, mazāk – kas tepat Latvijā.
Suitu sievas kā zīmols?
Viņas ar savu būtību parāda to suitu raksturu, ka var būt gan nopietni, gan zināmā mērā asprātīgi, gan šerpi. Suitiem raksturīgi, ka viņi izsakās tieši. Es no tā diezgan esmu dzīvē cietusi. Es neesmu mācījusies izteikties smalki, lai kādu neaizskartu. Pie mums tā kā ar bomi pa galvu un pasaka, kā ir. Ne jau tāpēc, lai kritizētu. Ja ir labi, pasaka, ka ir labi, bez gariem ievadiem. Īsi un konkrēti, viss notiek. Kad sāk ko ietērpt garos, pieklājīgos vārdos, tad cilvēki var nesaprast, ko tieši no viņiem grib.
Mums tagad katram gribas savu tautastērpu. Vienam – lai izjustu piederību savai vietai un kultūrai, citam tā kļuvusi par modes lietu. Cik sen jums ir savs tautastērps, un kāds ir tā vēstījums?
Man jau kādus 10 gadus ir tautastērps. Skapī atradu savas vecvecmammas vai vecāsmātes tautastērpu, kuras – to pateikt nevarēja, jo abu vairs nebija starp dzīvajiem. Tautastērps bija mazdrusciņ iebojāts, jo mans tēvs un viņa brālis, kad bija jaunieši, izmantojuši, ejot ķekatās. Man tas pēdējo reizi derēja, kad gāju kādā 6. klasē, un, protams, kvalitātes ziņā vairāk lietojams ķekatās. Bet mani tas uzrunāja, kaut arī palicis bija tikai krekls un brunči. Uzaugot bez tā, es sajutu, kāpēc suitu sievas valkā tautastērpu. Uzvelc tautastērpu, un augums uzreiz izslejas. Vari sajusties, ka esi suits, ka esi latvietis šajā zemē. Varbūt tas bija tāpēc, ka šī tautastērpa atrašana sakrita ar Atmodas laiku, par to sāka aktīvi runāt, tas mani ietekmēja. Gribēju tādu tautastērpu, kas der tieši man. Sāku to gādāt, un tas bija pabeigts, kad dabūju arī saktu – lielo trīsrindeni. Sakta liek augumam izslieties, un, tikko augums izslejas, mēs sevī sajūtam gan spēku, gan enerģiju, gan lepnumu par to, kas mēs esam.
Reģionu, dažkārt pat novadu ietvaros atšķirīgs ir arī kulinārais mantojums. Ja galdā liktu suitu un līdzās latgaliešu ēdienus, mēs varētu izgaršot to daudzveidību. Ar ko suiti pārsteigtu latgaliešus?
Suitiem ir raksturīga saldskābmaize. To nekur citur neesmu ēdusi. Es kā bērns jau zināju, ka tā patiešām ir salda, ar nedaudz skābumu. Bet, aizbraucot ciemos pie radiniekiem uz Rīgu, kur to varēja nopirkt veikalā, gaidīju ko foršu. Bet tā maize bija pilnīga vilšanās, jo bija skāba, brūna un tumša, bet mūsējā ir balta. Es neesmu nekur redzējusi, ka ceptu tādu saldskābmaizi kā pie mums suitos. Otrs ir sklandrauši, kas tagad izplatījušies pa visu Kurzemi. Neviens pētījums īsti nevar apgalvot, kur tie cēlušies, bet manuprāt – no suitiem, jo ne velti suitu brunči ir burkānu krāsās. To oriģinālā krāsa nav oranžā, bet gan raibā dažādās nokrāsās kā burkāns. Cik sevi atceros, Alsungā tie sklandrauši vienmēr ir bijuši, bērnībā drausmīgi negaršoja, varbūt manējie radinieki nemācēja cept vai viņu garšu kārpiņas atšķīrās no manējām. Tagad pie suitu cepējām tie ir ļoti garšīgi. Laikam atkarīgs no cepēja, kā viņš to visu saliek kopā.
Kā jūsu vīrs iedzīvojās suitu pusē?
Viņam patīk suiti (smejas). Kad varēja dūdas taisīt, viņš ar lielu aizrautību to darīja, bet pūst vēl neesmu piesaistījusi. Tā ka viss notiek pamazām.
Suitu vīri arī liek savu artavu kultūrtelpas uzturēšanā, cik zinu, darbojas folkloras ansamblis ,,Suitu vīri”.
Pie mums ir vienīgais tāds etnogrāfiskais ansamblis Latvijā. Tas arī parāda suitu vīru stiprumu, vīri jau tā neiet dziedāt. Un vakaros, kad dienā viņi ir gāzuši mežus, pļāvuši sienu un darījuši citus vīru darbus, atrod spēku nākt mēģināt. Tas arī nav viegli – visiem kopā sadziedāties. Līdz šim ir bijis tikai sievu repertuārs, tagad atrastas vīru dziesmas. Senos laikos cilvēki sanāca kopā kādos svētkos vai vienkārši vakarā pēc darba kādā sētā vai pagalmā, uzspēlēja ermonikas, dūdas, cītaru, ko tai apkaimē dzīvojošie prata, un dejoja, dziedāja. Neviens nešķiroja – sieva vai vīrs esi, varbūt vairāk tā, ka precētiem dejot nepienākas, tikai jauniešiem. Tradīcija, ka vīri dzied, ir sena, jo baznīcā jau dzied visi.
Atkal atgriežoties pie kultūras mantojuma saglabāšanas, gribas jautāt – cik daudz suitu jaunieši atvēl tam laika?
Jā, es redzu jauniešus kā suitu tradīciju sargātājus. Mums ir daudz jaunu cilvēku, kuri spēlē dūdas, dzied, dejo. Ar jauniešiem problēma tāda, ka viņi aizbrauc kaut kur mācīties. Jautājums – vai viņi atbrauc atpakaļ. Un bieži vien paiet kādi desmit, piecpadsmit gadi, kamēr viņi ir izmācījušies, ieguvuši darba pieredzi, tad atgriežas pie savām saknēm un nāk atpakaļ dzīvot uz suitu teritorijām. Un galvenais, ka viņi nepazaudē savu identitāti, esot prom. Redzu arī jauniešus, kuriem ir bērni un kuri aktīvi lepojas, darinot mazajiem gan tautastērpus, gan modernāku apģērbu, nekaunoties uz tā uzrakstīt – suits. Visiem nav jādzied un jādejo. To, kuri sevī jūt aicinājumu dziedāt un dejot, ir pietiekami. Prieks, ka pārējiem tas nav vienaldzīgi un viņi tādā veidā izjūt piederību tai vietai, un nekaunas to parādīt ar simboliem pārējiem. Jaunieši arī grib izmēģināt ko jaunu. Ne jau uzreiz ieslīkt kultūras kopšanā, bet viņiem ir interese, būs to pamēģinājuši un pratīs, un pienāks mirklis, sapratīs, ko tieši dzīvē vēlas. Ja būs pamats, tad mērķtiecīgi varēs pievērsties suitu kultūras kopšanai. Arī mazie suitiņi mācās mūzikas instrumentus un deju soļus, katru vasaru ir projekti.
Suiti pēc 100 gadiem…
Pēc 100 gadiem? Es te vairs nebūšu (smejas).
Bet suiti?
Suiti būs. Mums pils ir nostāvējusi jau 700 gadus. Vēl varēs stāvēt tikpat. Kamēr būs pils kā suitu kultūras šūpulis, tikmēr mēs šo atcerēsimies. Es vispār domāju, ka pēc 100 gadiem visi būs pilsētās un zelta vērtē būs tie, kuri palikuši laukos, kops tradīcijas un pārējiem būs kur izbraukt. Nebūs jābrauc zaļā tuksnesī, bet gan ieraudzīt citādu dzīvi. Vai otrs stāsts, ka pilsētas būs pārāk epidemioloģiski bīstamas, cilvēki lielā skaitā būs atgriezušies laukos svaigā gaisā. Socializēšanās vienmēr pastāv kā vajadzība. Un suitu kultūra šajā vietā ir tas, kas vieno. Tā suiti nekur nepazudīs, būs arī jaunieši, kuri spēs šajā vietā uzturēt dzīvību, cilvēkiem būs darbs, līdz ar to spēja nodrošināt pārējos pakalpojumus – skola, bērnudārzs, sev izklaide un atpūta. Un līdz ar to suiti pēc 100 gadiem joprojām būs.
Ko var mācīties no suitiem?
Spītību un neatlaidību. Lepnumu, kas tu esi. Tā nav iedomība, bet lepnums un vērtības apziņa, un līdz ar to spīts cītīties par to, lai šīs vērtības saglabātu. Otrs – iekļauties modernajā pasaulē, izmantojot tehnoloģijas, lai uzturētu šo kultūrvidi un popularizētu. Ja proti programmēšanu, tev nav jābrauc prom, tu vari dzīvot senču mājās Alsungā un strādāt. Tādi cilvēki būs paraugs un iedvesma pārējiem. Viss jau mūsu rokās, ja mēs gribēsim un darīsim, tad pārējie atsauksies un neviens neuzdrošināsies kaut kādā veidā kaitēt.
Bet ko var mācīties no latgaliešiem?
No latgaliešiem arī var mācīties spītību. Viņi ir atvērti un komunikabli, bet ja ko ieņem galvā, pie tā paliks. Tas, kā latgalieši sargā savu valodu un tiesības būt latgaliešiem, atpoguļo viņu spītību, kuru mēs varam mācīties.
Inga Čekša-Ratniece
Foto: personīgais arhīvs
