Gada sākumā plašu rezonansi izraisīja Vladislavas Romanovas veidotā dokumentālā filma “Daugavpils – iespēju vai nespēju pilsēta?”. Daži jaunajai sievietei pārmeta dzimtās pilsētas nomelnošanu, citi savukārt izteica atbalstu un atzinību par drosmi celt gaismā tematus, kurus daudzi gribētu noklusēt. Vladislava apstāties neplāno un jau strādā pie jauniem projektiem, kas saistīti ar Latgali un Daugavpili.
Filma kā sabiedrības spogulis
Ar Vladislavu tiekamies nedaudz vairāk nekā mēnesi pēc filmas “Daugavpils – iespēju vai nespēju pilsēta?” nokļūšanas pie skatītājiem. Šajā laikā viņu daudz intervējuši masu mediji, bijusi tikšanās ar Valsts prezidentu, diemžēl saņemti arī draudi interneta vidē. Kā Vladislava jūtas šobrīd, kad sākotnējā ažiotāža pierimusi? “Varu teikt, ka pēdējo nedēļu jau jūtos daudz vieglāk – varēju atpūsties, izvēdināt prātu un beigt domāt par šo projektu. Šobrīd jau varu uz to paskatīties nedaudz no malas, saprast, kas pašai filmā patika, nepatika, ko gribētos pamainīt nākamajos projektos.” Vladislava stāsta, ka atsauksmes par filmu ir radikāli pretējas – vieni uzskata, ka par Daugavpili tajā nav pateikts nekas labs, citi saka paldies par iespēju paskatīties uz pilsētu no citas puses un saprast, ka tur netrūkst lielisku cilvēku. Filmas autore to salīdzina ar precīzu sabiedrības spoguli. “Kā jau jebkurā spogulī, cilvēks redz pats sevi. Kāds pamana, cik skaists viņš šodien ir, cits pamana kādas savas nepilnības. Es teiktu, ka to Daugavpils cilvēkos atklāja arī filma,” Vladislava norāda, ka tas viņai pat patīk, jo ļauj secināt par sabiedrības noskaņojumu. “Tas, ka tiek aktualizētas problēmas, galu galā noved pie to risinājuma. Ja mēs par to nerunājam, pilsēta nokļūst lielā stagnācijā, tā neattīstās, cilvēki vēl vairāk negribēs braukt uz Daugavpili. Lai cik dīvaini tas neizklausītos, tieši problēmu aktualizēšana ir pamudinājusi daudzus cilvēkus aizbraukt uz Daugavpili. Neesmu pārbaudījusi, vai tiešām tā ir, bet tā viņi man raksta. Ar problēmu aktualizēšanu varam sākt Daugavpilij un Latgalei nozīmīgus procesus, kas tām ir ļoti nepieciešami.”
Jau filmas nosaukums skatītājam liek izvēlēties – uztvert Daugavpili kā iespēju vai nespēju pilsētu? Vladislava neslēpj, ka tās veidošanas gaitā arī pati sev meklējusi atbildi uz šo jautājumu. Viņas viedokli var nojaust filmas izskaņā, kad kā noslēdzošais kadrs parādās uzraksts “iespēju pilsēta”. “Mēs beidzam stāstu ar Oļega Burinska teikto, ka mēs (Daugavpils – aut. piez.) būsim tādi kā jūs (citas Latvijas pilsētas – aut. piez.), tikai dodiet mums laiku! Te viss notiek un notiks! Man patīk tāda domāšana, nevis tāda, ka Daugavpils ir nespēju pilsēta un punkts. Man patīk diskusija par to, vai tā ir iespēju vai nespēju pilsēta, jo tieši tās laikā mēs varam nonākt pie tā, ka tā būs iespēju pilsēta. Daugavpils nav jāsalīdzina ar citām pilsētām, tai ir savs ritms. Svarīgākais, lai procesi notiek, tas nekas, ja lēnāk,” skaidro Vladislava.
Kas notiek aiz aizvērtām durvīm
Vladislavas vārds plašāk zināms kļuva aptuveni pirms gada, kad viņa sociālajos medijos publicēja spēcīgus vēstījumus – vispirms par to, ka atbalsta Okupācijas pieminekļa nojaukšanu, vēlāk – vērsās pie latviešiem, lūdzot “padot roku vai paiet pretī” krievvalodīgajiem, kuri ir lojāli Latvijas valstij. Arī šobrīd viņa turpina aktīvi paust savu viedokli, īpaši tviterī. Kā pati saka, runāšana un rakstīšana esot viņai tuvākā izpausmes forma, un sākumā nav varējusi pat iedomāties, ka pirmais teksts Facebook par pieminekli izpelnīsies tik lielu uzmanību. “Tolaik biju ārzemēs, kopā ar kolēģiem darba braucienā Tenerifē. Biju ļoti sacepusies, jo palaidu garām būtiskus notikumus – Rīgā tieši bija gājiens “Par atbrīvošanos no padomju mantojuma” no Brīvības līdz Okupācijas piemineklim, citi protesti. Man tik ļoti gribējās tur būt, jo man tas ir ļoti svarīgi – piedalīties tādos pasākumos. Esmu cilvēks, kurš nevar vienkārši sēdēt un vērot no malas, man kaut kas bija jāizdara. Ātri uzrakstīju to tekstu un viss, aizgāju peldēties baseinā. Pēc stundas pienāk mans kolēģis un saka – tu vispār redzēji, kas tur notiek!? Paņēmu rokā telefonu un sapratu, ka ir kaut kāds vājprāts – simtiem cilvēku dalījušies, ir nenormāli daudz komentāru. Kaut kā nejauši biju trāpījusi īstajā tēmā. Sapratu, ka laikam tas, ko un kā runāju, cilvēkiem patīk un ir svarīgi zināt. Pēc kāda laika tapa nākamais ieraksts, kurš, šķiet, aizgāja vēl plašāk,” atceras Vladislava un uzsver, ka rakstījusi pilnīgi godīgi, nedomājot par to, ka kļūs populāra. “Sapratu, ka man ir ļoti daudz sakrājies iekšā, ir ko teikt. Ar draugiem vakaros, dzerot vīnu, mēdzam daudz runāt par politiku, sabiedrību, sociālajiem procesiem. Sapratu, ka tā diskusija ir svarīga ne tikai manu draugu, tuvinieku lokā, bet arī plašākā telpā. Varbūt ir lielāka nozīme, ka to dara krievvalodīgais, tam ir nedaudz cits konteksts un vērtība. Neviens cits krievvalodīgais tik skaļi un par tik svarīgām lietām nerunāja.”
Vladislava smejas, ka viņa ir cilvēks, kuram ir viedoklis par visu, tāpēc arī sociālajos tīklos viņu var atrast kā @vladaknows. Tas atvasināts no “Vlada knows better” jeb “Vlada zina labāk”, kā mēdz jokot viņas draugi. “Man patīk rādīt to, kas notiek aiz aizvērtām durvīm, ko es redzu no savas – krievvalodīgās latvietes – puses. Rādu, kas notiek manā ģimenē, draugu lokā, kā pati jūtos. Piedāvāju savas pārdomas, kam var piekrist vai nepiekrist, diskutēt, dalīties vai nedalīties, piesekot vai nobloķēt – kaut kā reaģēt.” Vladislava norāda, ka vēl viens iemesls turpināt runāt ir tas, ka viņa jūt – cilvēku attieksme mainās. Sākumā pārmetumus viņa vairāk saņēmusi no latviešiem, bet tagad tieši latvieši esot viņas “lielākie un foršākie advokāti”. Tāpēc Vlada aicina atklāti savu viedokli paust arī citus krievvalodīgos, kuri sevi apzinās kā latviešus. “Šobrīd ir ļoti svarīgi vienam otru atrast. Ne latvietim atrast krievu vai otrādi, bet adekvāti domājošam cilvēkam atrast otru adekvāti domājošu cilvēku.”
Daugavpils nevajadzīgā spītība
Pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā pērn, 24.februārī, publiskajā telpā izskanēja daudz viedokļu par Latgali un tās iedzīvotāju noskaņojumu. Daudzi no tiem bija skarbi, piemēram, ka Latgale esot nelojāla Latvijai vai ka Daugavpils jau sen zaudēta. Vladislava atzīst, ka sākumā arī viņa bijusi ļoti kritiski noskaņota pret Latgali, jo domājusi par to, spriežot pēc Daugavpils piemēra. Tagad par to esot kauns, jo par visu reģionu kopumā bez iedziļināšanās spriest nedrīkstējusi, tomēr situāciju savā dzimtajā pilsētā viņa raksturo kā ļoti bēdīgu. “Ļoti bieži, runājot par Latgali, cilvēki domā tieši Daugavpili, jo, būsim godīgi, par to medijos vēsta visskaļāk, skandalozāk. Tā ir arī otrā lielākā Latvijas pilsēta un nozīmīgs centrs Latgalē. Situāciju Daugavpilī ļoti labi parāda Ukrainas karogi – tur to nevienam nav, tā vienkārši nav pieņemts. Vietas, kur redzami Ukrainas karogi, var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem,” saka Vladislava, un man jāpiekrīt – vēl pirms mūsu sarunas, staigājot pa Daugavpils centru, Ukrainas karogus nemanīju arī es. “Valoda, karogs un jautājums, kurš dažiem šķiet sekls, – kam pieder Krima – patiesībā ir ļoti labs filtrs, kas parāda attieksmi, parāda, kas tu vispār esi par cilvēku. Daugavpils šo pārbaudījumu nav izgājusi. Mēs visi atceramies, kas Daugavpilī notika ar karogiem,” Vladislava atsaucas uz sabiedrības pretreakciju, kad pērn mastā pie Staņislava Broka Daugavpils Mūzikas vidusskolas pilsētas karogu aizstāja ar Ukrainas karogu. “Kaut kādi nesakarīgi protesti. Skatījos un neticēju, ka kaut kas tāds tiešām varēja notikt – cilvēki darba dienas laikā iet ārā uz protestu pret citas valsts, kurā notiek asiņains karš, karogu! Varu saderēt, ja tiem cilvēkiem lūgtu uzzīmēt Daugavpils karogu, viņi to nevarētu.” Kā vēl vienu piemēru viņa min nesenu braucienu uz Daugavpili kopā ar draudzeni. Brīvdienu laikā abas aptuveni piecas reizes braukušas ar taksometru. Katru reizi, iekāpjot tajā, sasveicinājušās latviski, bet pretī saņēmušas lepnu atbildi krieviski. Vienīgais izņēmums bijis kāds gruzīnu izcelsmes šoferis – kungs jau gados, kurš nebaidījies komunicēt latviski, lai arī runā ar kļūdām un izteiktu akcentu. Vladislava uzskata, ka tas ir attieksmes jautājums – vismaz sasveicināties latviski var katrs, tā ir cieņas izrādīšana valstij, kurā uzturies. “Tas parāda Daugavpils spītību, to, ka viņi jūtas nedaudz nost no visas pārējās Latvijas, ka viņi nedaudz cīnās pret to. Tā sajūta man šausmīgi nepatīk.” Protams, no atsevišķiem gadījumiem nevar vispārināt, tomēr, kā norāda Vlada, tieši šie piemēri arī piesaista sabiedrības lielāko uzmanību un nokļūst medijos. “Kamēr cilvēki, kuri “taisa šos sūdus”, nesapratīs, ka Daugavpili “nomelno” tieši viņu dēļ, tikmēr tas turpināsies.” Cerību Daugavpils nākotnei Vladislavai sniedz tie aktīvie pilsētnieki, kurus viņa iepazinusi savas filmas uzņemšanas laikā. Tomēr viņa arī aicina neskatīties uz Daugavpili caur rozā brillēm, tikai izceļot labāko, kas pilsētā ir, jo tas tās attīstībai nepalīdzēšot.
Izrakt problēmas
Vladislavai netrūkst jaunu ideju, kuras viņa arī cer šogad realizēt. Februāra vidū sociālajos medijos jau tika izplatīts uzsaukums atsaukties tiem, kuri gribētu filmēties nākamajā filmā par Daugavpili. Īpaši tika aicināti tie, kuriem nepatika “Daugavpils – iespēju vai nespēju pilsēta?”, kuri to uzskata par nomelnojošu un ir gatavi izteikt savu viedokli publiski. Vlada saka, ka sākumā visiem teikusi, ka otrās daļas nebūs, bet nu kopā ar otru filmas veidotāju izlēmuši, ka jāturpina. “Man sāka rakstīt ļoti daudz cilvēku, kuri vēlētos izteikties. Viņu piedāvātā informācija ir ļoti interesanta un ekskluzīva. Otrkārt, tā kā man pārmeta subjektīvu filmas varoņu izvēli, šoreiz vēlos dot iespēju izteikties tiem, kuri domā, ka es Daugavpilij nodaru pāri. Man būtu interesanti ar viņiem parunāties diskusijas formātā. Tagad visiem tas ir piedāvāts, lai pēc tam nevarētu pārmest, ka nebija iespējas izteikties.” Filmā tiks atspoguļotas arī citas tēmas – tā pamatā būs par izglītību un kultūru, tāpat tajā vairāk izskanēs pašas autores viedoklis.
Otrs projekts varētu būt “Latgales revīzija” – pieci raidījumi, katrs veltīts kādai šā reģiona problēmai. Tas tiks realizēts, ja izdosies iegūt finansējumu. Vladislava smejas, ka viņai ļoti patīk izrakt dažādus netīrumus, to viņa plāno arī šeit, savukārt otrajā raidījuma daļā sekotu problēmas risinājuma meklējumi. “Kopā ar ekspertiem no visas Latvijas modelēsim divas iespējamās vīzijas – kas būs, ja mēs neko nemainīsim, un kur būsim pēc 10 gadiem, ja darīsim konkrētas lietas situācijas uzlabošanai. Tā būs atšķirība no Daugavpils filmas, jo tajā es tikai izrakņāju problēmas, kas varbūt nemaz nav tik slikti, bet nedevu konkrētus risinājumus.”
