Ārvalstīs dzīvojošo Latvijas valstspiederīgo skaits ir 210,9 tūkstoši, visvairāk iedzīvotāju ir emigrējuši no Latgales. Diasporā tiek uzturēts latvietības gars, un aktīvākās biedrības nezaudē saikni ar Latviju. Tiekamies ar Norvēģijas pilsētas Bergenas latviešu diasporas pārstāvēm – Ilgu Švāni, Baibu Zāli un Antru Sundi, latviešu biedrības “Bergausis” aktīvistēm. Tikāmies mākslas draugu plenērā Latgalē. Dažas atziņas no diskusijas par latviešiem šeit un pasaulē.

  • Ilga: “Kopjot latvietību, vispirms jādod iespēja bērniem. Biedrībā esam piesaistījuši lielu skaitu jaunās paaudzes, tad nonācām līdz tam, ka arī vecākiem nepieciešams piedāvājums. Mums darbojas latviešu amatierteātris, folkloras kopa, valodas skoliņa “Bergausis”, grāmatu klubs un arī luterāņu-latviešu draudze, koris. Kori gan savu nevar nodibināt, jo nav diriģenta. Ceram, ka kāds ieceļos, pagaidām sadarbojamies ar Oslo kori un diriģentu.”
  • Ilga: “Biedrības veiksmes stāsts: ir divi, pieci aktīvisti, kuri ziedo savu laiku un aicina visus kopīgi darboties, – esam aktīvi, pateicoties tiem trakajiem, tāpēc viss notiek. Bergenas folkloras kopa rāda pozitīvo piemēru, ka latviešiem ir jāsanāk kopā. Sāk veidoties līdzīgas kopas arī citās Norvēģijas pilsētās. Nevajag baidīties, ka viens ir tur, bet cits citur – sanākot kopā, rodas labi darbi un iedvesma darīt skaistu un paliekošu. Diasporā tas ir svarīgs darbs.”
  • Ilga: “Bergenā latviešu izaugsme nav bijusi tik vienkārša. Saskārāmies ar klasisko izaicinājumu – kā parunā: kur latvieši, tur daudz partiju, katram savs un nav vēlēšanās vienoties. Tomēr, ja ir atvērts skats uz dzīvi, saproti, ka kopā var izdarīt vairāk. Pēdējos gadus esam kopuši tieši sadarbību, veidojot biedrību kā organizāciju lietussargu, kuras sadarbojas un organizē pasākumus. Mēs tomēr neesam tik daudz latviešu, lai būtu, piemēram, divi deju kolektīvi, tāpēc apzināti visās situācijās meklējam to, kas mūs vieno un kā mēs varam apvienot tās atšķirības, lai ir efekts, nevis defekts.”
  • Ilga: “Diasporai forši sanāk tīkloties ar pārējām diasporām – Vācijā, Francijā, Zviedrijā, visās ES valstīs, runājam un redzam, ka visiem problēmas ir vienādas, kur latvieši, tur ambīcijas, katrs grib pavilkt uz savu pusi. Mēs visi esam forši un labi, jautājums ir – kā mēs varam veicināt savu pilnveidi, uz ko mēs esam tendēti – vai uz sevis celšanu, vai uz to, ko gribam nodot saviem bērniem un kādu mēs vēlamies vidi sev apkārt.”
  • Ilga: “Mēs esam iemācījušās ikdienā sastrādāties un pilnveidoties. No tā atkarīgs, vai darām to skaņo, skaisto, kas mums pašiem patīk, un mēs no tā iegūstam, vai arī nav jēgas to darīt. Svarīga komunikācija, kā uzrunā publiku un ar ko vari pārējos aizraut.”
  • Ilga: “Grāmatu kluba darbībā sadalītas zonas, katrs atbild par savu. Bergenā ir bijusi Gundega Repše, Māra Zālīte. Diasporā dzīvojot, mēs esam iepazinušies ar tādām personībām, ka šaubos, vai Latvijā būtu šīs iespējas.”
  • Ilga: “Pilsoniskās līdzdalības jomā varam daudz dot Latvijai, jo Norvēģijā kalpošana sabiedrībai un pilsoniska līdzdalība ir ļoti saprotama, tā ir sēta un piekopta gadsimtiem. Jau 150 gadus, vēl arī pirms naftas atrašanas, ir bijis normāli, ka cits citam palīdz un viss ir saistīts.”
  • Ilga: “Kā pašvaldība veic integrēšanos un iesaisti dažādos pasākumos, kā jaunieši top par patriotiem, to var mācīties no norvēģiem. Šobrīd Latvijā vērojama nacionālisma mazināšanās, tas tik neapzināti, bet redzami tiek vairots, īsā laika posmā tauta tiek padarīta par nelatviski domājošiem. To var mainīt ļoti gudri, jābūt citai pieejai. Aktīvi iesaistīt kultūrā, lai jaunieši kļūtu par daļu no kultūras un tas sāk viņus patiesi interesēt. Sabiedrība ir jāizglīto, Latvijas sabiedrība – it īpaši.”
  • Ilga: “Brīvprātīgi Bergenā organizējam vēlēšanu iecirkņus latviešiem, kuri var atbraukt un nobalsot.”
  • Baiba: “Lai sabiedrībā kaut ko mainītu, jāsaprot, ka ir Es un ir Mēs. Bergenā tas ir izdevies, ir viena galvenā organizācija, kam paralēli veidojas pārējās. Vienotībā ir spēks, atsevišķi nekas nevirzās, tikai kopā var paveikt reālas lietas. Ambīcijas ir svarīgas, bet vienā brīdī personīgā ambīcija jāpārvērš par Mēs. Un, kamēr nesāksi domāt Mēs kategorijā un būsi tikai Es, tikmēr nekas nenotiks. Kamēr Es neizslēdz, kopā nekas neveidojas. Tikai kopā ir spēks.”
  • Baiba: “Augstus mērķus izvirzīt ir vērtīgi, bet jāsāk ar sasniedzamiem. Reizēm tiek domāts ne jau par to, lai latviešu sabiedrībai ir labi, bet kā personīgo ambīciju, mērķi sasniegt. Rezultātā sašķeļas sabiedrība, un sašķelšanās labos nodomus izjauc.”
  • Baiba: “Nebija nojausmas, ka Bergenā ir tik daudz latviešu, kad braucu, domāju, ka būšu vienīgā un uz ielas latviešus nesastapšu.”
  • Baiba: “Organizācijās svarīgi, kāda ir iniciatīva un lokomotīve. Katram ir savu dzinuļi, arī par brīvprātīgo darbu ir kas jāsaņem pretim. Daudziem dzinulis ir bērni, ja nav bērnu, tad tas dod enerģiju, īpaši, ja redzi, ka ir sanācis, dalībniekiem mirdzums acīs, tad tas iedod tādu reālu Red bull un rodas idejas nākamajam pasākumam.”
  • Baiba: “Svarīga ir organizācijas lokomotīve, un hierarhija jāsaglabā ar ārkārtēju uzticību un atdevi. Interesanti, ka diasporā latvietība attīstās vairāk, nekā dzīvojot uz vietas Latvijā. Vienmēr esmu bijusi valsts patriote, daudz ceļojam ar latviešu mūziku, bet es nekad nebiju iedomājusies, ka man būs tautiskie svārki, kaut gan piedalījos tautas mākslas kolektīvos. Tagad man tie ir! Kad latvietība no mums ir projām, novērtējam to vairāk. Tas ir ļoti svarīgi, mums ir unikāla valoda, es skaidroju, ka runāju slepenajā valodā, jo šajā valodā runā tikai 2,5 miljoni cilvēku. Jāstāsta, cik svarīgi ir tas, lai valoda un kultūra nepazūd. Katram ir sava sakne, un visa pamatā ir tas, kā tu esi veidojies un uzaudzis.”
  • Baiba: “Norvēģijā pieņemam arī otru kultūru, tas nekur nepazūd, viens otru neizslēdz, tikai papildina.”
  • Antra: “Tie bērni, kuri piedalās aktivitātēs, iemācās iesaistīties un piedalīties, kļūs arī tikpat aktīvi Norvēģijas sabiedrībā. Jo viņi darbojas arī sporta klubos, nebaidās uzkāpt uz skatuves un izteikties. Mans dēls ir vienīgais, kurš apmeklē savas tautības svētdienas skolu, kaut gan pusei klases skolēnu ir starptautiska izcelsme. Un arī vienīgais, kurš prot dzimto valodu, klasesbiedri neprot vairs savu dzimto valodu. Mūsu bērni kļūst arī aktīvi norvēģu vidē, tas ir tikai pluss abos virzienos. Piedalāmies arī kultūras pasākumos Bergenā, mūs parasti aicina.”
  • Antra: “Daudzām Bergenas latviešu ģimenēm valodas jautājums ir īpaši aktuāls. Ja ģimenē runā norvēģiski, bērniem vajag radīt latvisko vidi apkārt, lai viņi iemācās vairāk, ne tikai runājot ar mammu. Katru otro svētdienu notiek nodarbības dažādām vecuma grupām, kopā esam 60 skolēni no gada līdz 17 gadiem. Grūtāk ir darboties ar pusaudžiem, kad viņiem iestājas “neko negribu, lieciet svētu mieru”. Var jau būt, ka viens no iemesliem, kāpēc viņi nav aizbēguši, ir foršie cilvēki, kas šeit ir. Jautri, klāt latviešu valodai vienmēr nāk vēl kaut kas – dejošana, dziedāšana, folklora.”
  • Antra: “Latviešu valodai mums galvenais mērķis ir nevis iemācīt un iekalt gramatiku, bet iemācīt valodu lietot un tajā sarunāties. Lai var saprast domu, pateikt savējo, piedalīties tajā, kas notiek apkārt. Jāapzinās arī realitāte, ka dažas stundas mēnesī nav tas pats, kas mācīties latviešu skolās Latvijā. Viss ir atkarīgs no ģimenes, cik vecāki daudz dara, – daži daudz, daži maz. Vislabāk nostrādā viesi no Latvijas, kuri neprot norvēģu valodu. Bērniem nav iespējams izvairīties, jo nevar pateikt norvēģiski, viesi nesapratīs.”
  • Baiba: “Es latviešu valodu varu iedot citā veidā, ne dejoju, ne dziedu, bet rosinu mīlēt Latvijas dabu. Svarīga jebkuras komunikācijas sasaiste ar Latviju, jo ne jau visi būs folklorā, tāpēc jāizmanto citas iespējas.”
  • Ilga: “Sākumā Bergenas pašvaldība mūs atbalstīja vairāk nekā Latvija. Tikai pandēmijas laikā mēs saņēmām lielu finansiālo atbalstu, bet tas ne vienmēr ir bijis tik pašsaprotami.”
  • Antra: “Mēs labprāt redzētu skolotājus vīriešus. Norvēģijas skolās pedagogu vīriešu ir daudz, gandrīz puse. Līdz šim mums tas nav izdevies, jo tā ir liela atbildība – ko es ar tiem bērniem darīšu? Skolotāju vīriešu latviešu vidū mums arī nav, visi saistīti ar praktiskajām profesijām, viņiem jau būtu daudz, ko bērniem iemācīt. Arī Latvijā ir ļoti maz skolotāju vīriešu. Norvēģijā pierasta profesija vīriešiem ir bērnudārza auklis. Puišiem izglītībā ir vieglāk izstudēt, ir kvotu sistēma, vīriešiem tā ir psihologa un bērnudārza audzinātāja profesija, lai līdzsvarotu dzimumus.”
  • Antra: “Svarīgi, ka ir abu dzimumu pārstāvji pilnīgi visās jomās. Jāmeklē risinājumi, kā piesaistīt, lai piedalītos. Visiem darbiem vajag gan-gan, lai jaunieši redz divas pasaules, ir plašāks skats uz dzīvi, tāpēc mēs ļoti vēlētos skolotājus vīriešus. Tā kā pašlaik viņu nav, labprāt “aizņemamies” viesus no Latvijas, kuri bērniem ir laba priekšzīme, – Edgars Lipors, Ēriks Zeps.”

Iesakām