Ar Kortniju Kvīnu (Courtney Queen) tiekos saulainā 25. februāra pēcpusdienā. Lai gan saule un gaidāmā tikšanās priecē, visas domas ir par un ap satraucošajiem notikumiem Ukrainā. Karš jau ir sācies, tas virmo gaisā, bet prāts vēl atsakās ticēt. Neviļus arī mūsu saruna pieskaras šai tēmai.
Amerikāniete Kortnija Kvīna no 2000. līdz 2002. gadam ASV Miera korpusa programmas ietvaros dzīvoja un darbojās Rēzeknē un Balvos, konsultējot vietējos uzņēmumus, iedzīvotājus un studentus nevalstiskās attīstības jomā. Viņa kopā ar ES programmu brīvprātīgajiem bija viena no pirmajiem brīvprātīgajiem ārzemniekiem Latgalē, palīdzēja mums sajust savu piederību Rietumu kultūrai, mācot angļu valodu, vairojot izpratni par pilsoniskās aktivitātes nozīmi, kā arī rīkojot kultūras vakarus un rosinot starptautisko dialogu personiskajā līmenī.
Šobrīd Kortnija ir atgriezusies Latvijā, lai pasniegtu medicīnas socioloģiju Rīgas Stradiņa universitātē. Paralēli darbam Rīgā pēc 20 gadu pārtraukuma viņa viesojas Rēzeknē, lai tiktos ar saviem bijušajiem kolēģiem un sadarbības partneriem.
Kāpēc tu toreiz izvēlējies Rēzekni?
Tā nebija mērķtiecīga izvēle. Miera korpuss piemeklēja katram kandidātam piemērotu vietu. Man bija nedaudz pāri 20, strādāju nelielas Rietumteksasas pilsētas pašvaldībā un gribējās izaugsmi.
Vai šāda izvēle bija populāra vienaudžu vidū? Tu izvēlējies braukt uz nezināmu vietu, ļoti tālu no mājām.
Nē, tobrīd nepazinu nevienu, kurš darītu ko līdzīgu. Man ir bakalaura grāds vēsturē ar specializāciju Eiropas vēsturē, tāpēc biju motivēta uzzināt kaut ko vairāk, satikt cilvēkus, iegūt praktisku pieredzi. Turklāt mani interesēja attīstības jautājumi, tobrīd ASV strādāju attīstības plānošanā. Tā bija lieliska iespēja savienot personīgo interesi un profesionālās izaugsmes iespējas.
Es pavadīju te divus gadus. Būtu gribējusi palikt ilgāk, bet programmas darbība Latvijā bija beigusies.
Interesanta sakritība – kad pirmo reizi biji Latvijā, aktuāli bija attīstības jautājumi, tagad – otrreiz – aktuāli ir sabiedrības veselības jautājumi.
Jā, tas tiesa! Man šķiet, starptautiskā sadarbība gan vienā, gan otrā jautājumā var būt noderīga.
Vai sabiedrības veselība var būt indivīda atbildība?
Labs jautājums. Sabiedrība ir kopums, mēs nevaram runāt par sabiedrības veselību, ja izslēdzam indivīdu, jo vesels vai nevesels var būt indivīds. Mēs kā pētnieki skatāmies uz sabiedrības veselības kolektīvo dimensiju, taču ārsti – uz individuālo. Mēs ikviens esam būtisks puzles gabaliņš šajā kopainā.
Kā mēs varam atrisināt šo pandēmiju?
Visdrīzāk dzīve nekad vairs nebūs tāda, kāda tā ir bijusi līdz šim. Mums jāmeklē jauni risinājumi. Kad mēs spēsim to pieņemt, tad arī varēsim atgūt zināmu normalitāti. Ja jau esam palaiduši garām iespējas pandēmiju apturēt, tad tagad jāatrod iespējas būt proaktīviem un meklēt risinājumus. Mums jābeidz cerēt, ka viss atrisināsies pats no sevis, ka mēs, piemēram, varam nevilkt maskas, ignorēt vīrusu.
Kā ir ar ventilāciju, vai tai var būt kāda nozīme?
Noteikti! Infrastruktūras izmaiņas ir būtisks faktors. Veselības un vides vadības jomā par to nav šaubu, ka ar izmaiņām infrastruktūrā var daudz ko panākt. Lidmašīnās, piemēram, gaisa filtrēšanas sistēmas ieviestas jau sen. Dzeramā ūdens attīrīšana arī ir labs piemērs. Mums jau tagad ir pierādījumos balstīta prakse, zinātniskie pētījumi un rīki, kas ļauj novērst slimību izplatīšanos. Vēl viens piemērs – ASV bezpajumtnieku patversmēs tika ierīkotas gaisa attīrīšanas iekārtas, kas būtiski mazināja tuberkulozes izplatību. Šis ir arī finansējuma jautājums. Cilvēki to nevar atrisināt individuāli. Ir nepieciešami ieguldījumi, lai panāktu būtiskas pārmaiņas.
Runājot par atbildību un mūsu spēju ietekmēt notikumus, ko tu domā par patlaban Ukrainā notiekošo? Vai mēs kā indivīdi varam kaut ko darīt? Vai pilsoniskā aktivitāte var kaut ko ietekmēt?
Es te biju pirms 20 gadiem un šodien redzu, cik daudz ir mainījies, kā attīstījušās dažādas sabiedriskās aktivitātes un programmas. Kad es te biju, es iepazinos ar cilvēkiem, uzzināju viņu likteņus un stāstīju mājās par savu pieredzi. Tas maina cilvēkus. Mēs neiesim karot ar tiem, kurus pazīstam, kurus mīlam, novērtējam. Mēs nekarojam ar draugiem. Cilvēki nevēlas šo karu. Arī Krievijā cilvēki protestē.
Rēzeknē tu mācīji angļu valodu. Kāda, tavuprāt, varētu būt valodas loma? Vai, teiksim, mūsu reģionā ir nozīme tam, cik labas ir mūsu valodu zināšanas?
Mana meita Rīgā mācās angļu plūsmas skolā, bet viņai ir draugi no visām pasaules valstīm. Valodai ir nozīme. Taču arī zinātkārei, vēlmei mācīties citam no cita, komunicēt un saprasties. Latvijā jūtu, ka angļu valodas lietojums ir kļuvis izplatītāks. Es pavisam nedaudz runāju latviski, taču katrreiz veikalā mēģinu kaut dažus vārdus pateikt, tomēr parasti otra puse pāriet uz angļu valodu. Mana meita Teksasā mācās spāņu valodu, piemēram. Tas ir solis pretī otra cilvēka iepazīšanai. Es priecājos, ka valodu zināšanas tagad ir pieprasītākas arī Amerikā, manā bērnībā tā nebija. Latvijā cilvēki ļoti labi runā angliski. Šodien satiku Rēzeknes Ģimnāzijas skolēnus un mani pārsteidza viņu izcilais angļu valodas līmenis.
Vai Rēzekne izskatās citādāk nekā pirms 20 gadiem?
Jā, Rēzekne ir ļoti izmainījusies. Renovācijas un jaunas būves, daudzas vietas izskatās citādi. Taču daudz kas ir palicis pa vecam – tie paši cilvēki un organizācijas, piemēram.
Noslēgumā nedaudz parunājāmies par ģeopolitisko situāciju un to, cik būtiski sekot līdzi uzticamiem informācijas avotiem. Pēc sarunas vēl ilgi domāju par Kortnijas teikto – kā gribētos, lai mēs tiešām cits citu pazītu un ar draugiem, kaimiņiem nekarotu. Informācijai ir liels spēks. Cilvēcībai – vēl lielāks.
Inga Zeltiņa-Ušpele
Evija Pušmucāne
