Pēteris Keišs ir neskaitāmu Latgalei nozīmīgu pasākumu iniciators un organizators, darbojās pieminekļa “Vienoti Latvijai” atjaunošanā, organizēja pasaules latgaliešu saietu, izdeva Franča Trasuna rakstu sējumus. Pētera aizraušanās kopš bērnu dienām ir vēsture, toties aktīvais mūžs ir veltīts kultūrai. Pēteris ir labs stāstnieks, atceras notikumus detaļās un noskaņās – to dzīvo vēsturi, kas ietekmē arī mūsdienu cilvēka identitātes kodu. Dzimtā vieta ir Baltinavas pagasts, saruna sākas par dzimtu un latgaliskā apzināšanās saknēm. Piedzīvotais veido dzīvās vēstures ainas caur viena cilvēka mūžu.
Ja pie labas veselības, Pēterim ir tradīcija apmeklēt ikrīta dievkalpojumus Rēzeknes baltajā katoļu baznīcā. Pēc tam ieskriet uz tikšanos pie latgaliešu grāmatizdevēja Jāņa Elkšņa vai vietējās avīzītes redakcijā. “Es centīgi turos pie lasīšanas. Bīstami mazs to lasītāju un arī iedzīvotāju skaits ir palicis. 700 eksemplāru jau ir labi grāmatas izdevumam. Man pie gultas vienmēr stāv Latvijas katoļu draudzes grāmata, kad neesmu omā, atšķiru un palasu, kā būvējuši un cēluši un cik daudz ir izdarījuši. Un kas mēs esam? Tie cilvēki patiesi strādāja tajos laikos.”
Mūžs kultūrā
“Garajā mūžā piedzīvoju vairākas iekārtas, kultūrā darbojos jau 62 gadus, tagad arī vēl šo to papurinu. Nevienā citā darbā nebūtu saticis tik daudz viedu cilvēku kā kultūrā. Kur gan es satiktu gudru teologu un dažādus māksliniekus – noteikti kultūrā! Biju ieņēmis galvā, ka Rēzeknē tāpat kā Rīgā visi mākslinieki un teātri ir vajadzīgi. Aicināju un viņi brauca, neizdevās tikai tikties ar Veltu Līni, jo viņa nelasa dzeju. Katrs kādu ieteikumu atstājis. Elza Radziņa par vasarnīcas iekārtošanu: “Savā vasaras mājā neaizmirstiet pagrabu, latvietim noteikti ir vajadzīgs pagrabs”. Lidija Freimane: “Noteikti iebūvējiet malkas plīti, īstās pankūkas ir tikai uz malkas plīts. Ja jums tāpat kā man tā māja būs nojaukta, aizbrauciet, uzklājiet segas tajā vietā un pasēdiet tur dienu, tas ir vajadzīgs, tas jūs bagātinās”. Un ko varēja no Pāvula dzirdēt, kas par bagātību!”
Pētera Keiša dzimtā puse ir Muorkova, Jaunlatgales apriņķa ciems (tagad – Baltinava). “Esmu visīstākais zemnieku bērns, ģimenei bija 28 hektāri zemes, tēvs saimniekoja, jo vectēvs nomira vēl pirms kara. Tēvu neatceros, bija leģionārs, viņu paņēma 1944. gadā. Padomju karaspēks gāja virsū, un no vācieša nevarēja atpirkties. Sākumā, kad trīs bērni, tad karā neņēma, kara beigās jau ņēma visus. Atceros, ka zirgs sajūgts stāvēja pie žoga, tēva seju neatceros un sapņos neesmu redzējis. Pēdējo vēstuli saņēmām no Lietuvas, rakstīja un uztraucās, vai tīrums it apstrādāts. Atmodas laikā uzzināju aptuveno vietu, kurā tēvs krita. Kapa vietas nav, tikai varu pārbraukt pāri tam tiltam, kur stāvēja kara daļa. Mums kā bērniem neko nestāstīja, lai neizrunātu. Stāstīja, ka tēvs aizgāja karā, kurā pusē un kā, to jau tikai vidusskolā sākām saprast.”
Pīters Apšinīks
“Mana interese par vēsturi radās, pateicoties latgaliešu izcilajam garīdzniekam, literātam Pīteram Apšinīkam, kurš darbojās Baltinavā. Viņš sacerēja arī baznīcas dziesmas un ieviesa vienveidīgu garīgo dziesmu dziedāšanas tradīciju, izdeva garīgo dziesmu grāmatas. Viņš pat zirgu puisi ņēma to, kurš prot dziedāt. Tajos laikos Pīters Apšinīks draudzei lika pasūtīt laikrakstus. Tā kā tēvs dziedāja baznīcas korī, manās mājās bija sagādāta tālaika prese un žurnāli. Neskatoties uz to, ka pēckara laikā mūsu mājas ļoti daudz pārmeklēja istrebiteļi (padomju bruņotas vienības cīņai ar nacionālajiem partizāniem), visas pažobeles bija pilnas ar Latvijas laika izdevumiem – “Katoļu Dzeivi”, “Sauleiti”, “Katoļu Kalendari”, “Zīdūni”. Tos viņi neatrada. Pītera Apšinīka dzīves gājums ir traģisks. Baltinavā viņu čeka paņēma, izveda uz Sibīrijas Ziemeļurālu labošanas darbu nometni, tur Pīters atteicās svētdienās strādāt. Teica, ka ir baznīckungs un baznīckungi svētdienās nestrādā. Garīdznieku pielika grupā pie kriminālistiem, un kriminālisti viņu mežā apmeta ar koku celmiem. Viņš trīs dienas vēl esot izdzīvojis celmu kaudzē, spēcīgs bija, pēc tam gāja bojā, kapa vietas nav.”
Nacionālie partizāni
“Mūs bieži pārmeklēja padomju karavīri ar šautenēm par tēva būšanu leģionā, domāja, ka viņš dzīvo mājās un atradīs. Ziemā lika iekurināt krāsni, ja nu slēpjas krāsnī, pēc tam pagrabā mātei ar lampu bija jākāpj iekšā, ja šaus, tad šaus mātei. Tā karaspēka daļas rīkoja akcijas, visu izvandīja, tēvu neatrada, pēdējo maizi paņēma un aizgāja. Tādas akcijas bija trīs. Viena bija vasarā, tēva stādītais ozols jau bija paaudzies. Jāizdara nelaime, ka tēvs nav atrasts – aplauza tam ozolam zarus un iekrāva mašīnā. Mātei tas bija ļoti sāpīgi, un viņa raudāja. Baltinavā nacionālie partizāni gāja no meža, ciemā viņiem deva pārtiku un sauca par mežiniekiem. Mājās no viņiem baidījās, jo pastāvēja arī savstarpēja nodošana. Mežinieki parasti nāca, kad mājās kāva lopus. Mežā redzēja, ka svilināja, gāja aizņemties, protams, visiem vajadzēja ēst. Tā nedarīja, ka atstāja tukšā, ņēma drēbes, maizi, paņēma arī tēva kažoku. Tanī laikā ģimenes cilvēks vīrietis dzīvē varēja pašūt tikai vienu zolīdu kažoku. Un tad mežinieki, ejot projām, teica, un to es atceros: “Teiksiet milicijai, tad mājai akmens uz akmens nepaliks.” Ko viņiem bija darīt – vajadzēja brīdināt, sirdī katram taču nevarēja ielīst. Nevienam neziņojām, un nekas ļauns nenotika.
Tēva labākais draugs Francis Logins neaizgāja leģionā un bēguļoja pa mežiem, tika nošauts un aiz Baltinavas kādā salmu kaudzē sapuva. Kāpēc neglabāja? Sākumā jau nekā nezināja. Miliči noķēra, nošāva un turēja apskatei nedēļām ilgi. Tā situācija bija tāda, ka pilnas izpratnes par to, ka mežabrāļi karo un nes kopējo labumu, tādas nebija. To sapratām tikai pēc tam, no radu stāstītā. Kad 1949. gadā izveda manu krustmāti, brālēnus, mātes māsu, tad mēs sapratām to sāpi. Viņi rakstīja vēstules no izsūtījuma, un kādas tās vēstules bija!”
Iestāšanās kolhozā un mūzikas skola
“Pēckara gados piedzīvojām iestāšanos kolhozā. Atnāca tāds Tihomirovs, vietējais no latviešu sarkano strēlnieku puses, kurš bija atgriezies Latvijā. Pirms kara visiem, kuri pārbēga no Krievijas, piedeva un neko nepārbaudīja, piešķīra zemi un deva iespēju strādāt. Kad dibinājās kolhozi, viņi kļuva par kolhozu priekšsēdētājiem, pārgāja padomju pusē. Kolhozā iestāšanas bija tāda – kaktā stāvēja ložmetējs un bija jāpierakstās. Sākumā kolhozi bija mazi, pēc tam tie kļuva par brigādi lielā izveidotā kolhozā.
Tā kā mani interesēja vēsture, pēc vidusskolas gribēju stāties vēsturniekos. Paldies Dievam, ka neaizgāju, tad mocītos ar to vēsturi. Kādu biju iemācījies un kāda būtu jāstāsta skolēniem. Notika tā, ka brālis bija aizgājis uz tehnikumu Rīgā, māte viena nepalika, jo vajadzēja kādam iet palīgā kolhozā. Tur bija darbu obligātā izstrāde. Sākumā malkas izvešana no mežiem Viļakas un Žīguru pusē, sievietēm vajadzēja ar saviem zirgiem braukt un kokus kraut. Kādu vakaru atbrauca mūzikas skolas absolventes Antra Milaševiča un Emīlija Slišāne, jo zināmais diriģents Uldis Balodis esot pateicis: “Ja aizejat, tad atrodiet savā vietā kādu!” Tā mani pierunāja iestāties mūzikas skolā. “Ja līdz Rēzeknei,” māte teica, “tad brauc, uz Rīgu gan ne.” Aizbraucu un paliku. Kā Mariss Jansons saka: “Viss tiek regulēts no augšas”, tā vajadzēja notikt.
Kultūras dzīve sešdesmitajos
Pēteris Keišs pabeidza mūzikas vidusskolu Rēzeknē. “Tajā laikā Rēzeknes pilsētas kultūras nodaļas vadītāja bija oficiera sieva Ivanova, viņa latviski neprata. Kultūras ministrija Vladimira Kaupuža vadībā principiāli nerakstīja nevienu dokumentu krieviski, tā bija vienīgā ministrija 60-tajos gados, kura formēja saraksti latviski, un tikai vēstules uz Maskavu un Centrālo komiteju bija krievu valodā. Kāds uzrakstīja sūdzību, ka nodaļas vadītāja nesaprot latviski. Kaupužs bija komjaunietis no Kārsavas, viņš to prata novērtēt, piezvanīja uz partijas komiteju, lai vadītāju nomaina. Tad mani izsauca uz partijas komiteju un aicināja vadīt pilsētas kultūras nodaļu, tad uz valdi, sacīja – esi beidzis mūzikas skolu un vajag pamēģināt. Es aizgāju pie sava skolotāja Ulda Baloža un jautāju – kā man rīkoties? Un viņš teica: “Muļķis tu tāds, protams, ej, vismaz viens savējais cilvēks tur būs, ej!””
Domes vadītāji un latgaliskais
“Manas darba dzīves laikā ir nomainījušies astoņi Rēzeknes domes priekšsēdētāji, katrs no viņiem bija savādāks. Darbā pieņēma Antons Indāns, bijušais internātskolas direktors. Viņš nāca no Stirnienes puses, vecā inteliģence, bija komunists. Voss iedeva vairākus rājienus par nelaikā iesētu labību, tāpēc viņu izsvieda no kolhoza vadības un ielika par skolas direktoru. Ja ir komunists, tad prot visu. Svarīgi, ka bija pieeja pie partijas, jo visu vajadzēja saskaņot ar partiju. Bet viņš bija iedomīgs, vienā jaukā brīdī savāca mantas un aizbrauca uz Rīgu, beigu beigās nokļuva Rīgas drāmā par direktoru. Tad no partijas komitejas atnāca tehnisks cilvēks Sedihs. Vislabākie laiki bija pie priekšsēdētāja Jāņa Karro. Vienmēr pajautāja, kas jauns, ko Raimonds Pauls dara, jo pats bijis pie diriģenta Edgara Račevska kora dziedātājs. Šo visu pārcilājām un tad runājām par lietām kultūras jomā. Tad nāca Atmoda, un tas man bija ļoti gaišs laiks.
Domes priekšsēdētājs Aleksejs Avots palika atmiņā, kad ņēmām nost Ļeņina pieminekli. Atceros, kā Aleksejs gāja pa kāpnēm ar āmuru rokās pie pieminekļa, bet augšā pie statujas kājām stāvēja bijušais represētais Antons Ludboržs un dauzīja tās nost. Aleksejs Avots bija Māras pieminekļa atklāšanā, līdz tam kopā braucām pie Anatolija Gorbunova skaņot lietas.”
Latgaliešu biedrība
1989. gadā Pēteris Keišs piedalījās Rēzeknes Latgaliešu kultūras biedrības dibināšanā, kļuva par tās vadītāju un darbojās līdz 2012. gadam. Biedrība apvienoja ap 200 biedru, kuri vēlējās kopt latgaliešu kultūru, atjaunot latgaliešu izdevumu tradīciju. Latgaliešu kultūras biedrības sākumposmā tā bija Latgales vēstures apzināšana, pieminekļu uzstādīšana ievērojamiem Latgales valstsvīriem un personībām. “Visus interesē, kādēļ viss izlobījās no Latgaliešu kultūras biedrības. Dziļā bērnībā izlasīju visu, kas bija slēpts mājas pažobelēs, visus brīvajā Latvijā izdotos laikrakstus, kurus bija abonējuši mani apzinīgie vecāki. Nez kādēļ mājās abonēja arī “Cīņu”, tomēr māte man teica – to nelasi, palasi vecos. Tad es arī vecos lasīju. Mani klasesbiedri vēsturiskajā lietā nebija iedziļinājušies, pārrunāt šīs lietas varēju tikai ar radiem. Tāpēc biedrībā viss sākās ar vēstures apgūšanu. Pieķēros Kārļa Ulmaņa vārdiem – kas pagātni vētī, tas nākotni svētī. Un kas tie par cilvēkiem bija, kuri pirmo reizi sanāca biedrības dibināšanā – bijušie skolotāji, represētie, kuri cietuši padomju laikā. Sapulcējās ap 400 cilvēku, pilna Rēzeknes pilsētas ziemeļu kultūras nama zāle. Pēc tam nodibinājām pie Latgaliešu kultūras biedrības Latgales Kultūras centru, to iniciēja Osvalds Zvejsalnieks, Andris Kazinovskis, Valdis Lauskis un citi. Kad Latgales Māra bija atjaunota, nodibināta latgaliešu izdevniecība, jautājām, kas nākošais? Latgales atmodas darbinieka F. Kempa mirstīgo atlieku pārvešana no izsūtījuma vietas uz Latviju. Vēl piemineklis Nikodemam Rancānam, Francim Trasunam, piemiņas plāksnes.”
Latgaliešu kongress
Pēteris Keišs bija I un II pasaules latgaliešu saieta rīcības komisijas priekšsēdētājs. “Atmodas laikā sāka nākt vēstules no ārzemju latviešiem, par Latgali radās pastiprināta interese. Ārzemnieki biedrībai sāka sūtīt dažādus materiālus un grāmatas. Mana tēva brālēns Zelčs dzīvoja Amerikā un slēpās zem sveša uzvārda Grants, viņš arī sāka sarakstīties. Kad Helēna Bernāne kļuva par Latgales Kultūrvēstures muzeja direktori, sākām uzņemt straujākus sakarus ar ārzemju latviešiem. Muzejā strādāja Vera Bistrova, kura bija pabeigusi Rēzeknes Valsts komercskolu, tāpēc apkopojām materiālus par komercskolu, kura Latvijas pirmās brīvvalsts laikā bija ārkārtīgi slavena. Jānis Klīdzējs, Jakubāni to bija pabeiguši, daudz par skolu izpētījām. Man tā ideja par latgaliešu saietu radās, kad Latvijā veiksmīgi norisinājās ārstu saiets. Parādījās domubiedru grupa – Uldis Dvinskis, Osvalds Zvejsalnieks, sākām organizēt saietu. Daudzi latgalieši 30-tajos gados bija aizvainoti, jo par latgaliskumu tika pārmests. Eduards Smiļģis esot pateicis Varslavānam: “Anton, ej labāk zemi rakt!” Tikai dibināšanas saietā uzzinājām, ka Varslavāns prot latgaliski runāt. Tik stipri bija iepļaukāts par latgalisko akcentu no Smiļģa, ka bija nolēmis nekad nerunāt. Tāds fakts par pirmo saietu. Bija arī tādas vēstules un uzskati, ka latgaliešu valodu nevajag. Tad vēstuļu un priekšlikumu bija milzums, visi tajās lietoja vārdu ‘kongress’. Mēs plānojām konferenci, bet latgalieši tikai par kongresu. Liela atsaucība no ārzemju latviešiem – sūtīja tēmas, pievienojās arī plejāde latgaliešu zinātnieku, kurus līdz tam nemaz nezinājām. Tanī laikā no ārzemēm reģistrējām tuvu pie 80 cilvēku, brauca un gāja skatīt Latgali.”
Franča Trasuna grāmatas
“Vēsturiski labākā klasiskā mūzika latgalietim skanēja baznīcā, jo citur to nevarēja dzirdēt. Kultūra sākotnēji izpaudās caur altāru gleznām, ērģeļu un baznīcas dziedāšanu. Mācoties mūzikas skolā, dzīvoju mājā, kura piederēja vecam ērģelniekam Jezupam Krivānam. Viņš Latgalei ir sagatavojis ap simts jauno ērģelnieku. Ērģelnieks iedeva Franča Trasuna grāmatu, kura bija izdota līdz karam. Tur arī uzzināju, ka ir bijis tāds Latgales kongress. Tā izpratu vēsturiskos notikumus un nepieciešamību izdot visus Franča Trasuna grāmatu sējumus”.
Kultūras darbinieks, astoņu valodu zinātājs, profesors un valstsvīrs Francis Trasuns vēl cara varas apstākļos aicināja visus latviešus apvienoties tautiskā, administratīvā un kultūras ziņā. Francis Trasuns rosināja Latgales atmodu. Trīsdesmito gadu beigās uzsākto Franča Trasuna Kopoto rakstu izdošanu diemžēl pārtrauca Otrais pasaules karš un garie okupācijas gadi. 1938. gadā paspēja vien iznākt pirmais sējums “Francis Trasuns. Dzīve un darbi. I”. Brīdī, kad tipogrāfijā iespieda otro sējumu, Rīgas bruģi sāka dārdināt tanki. Katoļu baznīca viņu pakļāva ekskomunikācijai.
“Kad vajadzēja realizēt Trasuna piecu sējumu izdošanu, es griezos visās ne labākajās bankās un ne pie labākajām partijām, to es neslēpju, ka politiķi ir sponsorējuši daudzas lietas. Bija svarīgi izdot grāmatu par cilvēku, kura dēļ mūsu Latvija ir tādās robežās, kādās tā ir tagad. “Cik skaista būtu Latvija, ja nebūtu tās Latgales,” tā viens deputāts vēl tagad ir teicis. Mēs arī uzstājām, ka ir jāpieprasa Trasuna ekskomunikāciju, tāpēc gatavojām vēstuli uz Vatikānu pāvesta Jāņa Pāvila II palīgam. Pēc pusgada atnāca pozitīva atbilde. Otrā sējuma atvēršanas svētkos arhibīskaps Jānis Pujats apstiprināja, ka Trasuna aizstāvēšanas vēstuli izskatīs pats pāvests, nemaz nelaižot to cauri Vatikāna birokrātiskajiem dienestiem. Strīdam, kura rezultātā Trasuns tika izslēgts no baznīcas, bija politisks, ne reliģisks raksturs.” Latvijas Romas katoļu baznīca saņēma Romas pāvesta rakstu, ka ir atcelta ekskomunikācija Francim Trasunam, 2009. gadā tika uzstādīts Franča Trasuna piemineklis pie Jāņa Ivanova Rēzeknes mūzikas vidusskolas ēkas, kurā 1917. gadā norisinājās Latgales kongress.
Latgaliešu valodas nākotne
“Šobrīd latviešu valoda ir nestipra, tai jau bija jābūt stiprākai. Līdz ar to latgaliešu valodai neizdosies latviešu valodu pārspēt. No otras puses, dažādos laikos latgalieši tika uzskatīti par tādiem šmakovkiešiem un seperātistiem, arī Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Kārlis Ulmanis lika pārsaukt dzīvojamās mājas pareizā latviešu valodā, manas dzimtas mājas Baltinavā tagad ir “Zeltiņi”, bet bija “Muorkova”, jo aiz mājas bija daudz dīķu – muorku, kuros mērcēja linus. Šis ir ļoti dziļi saglabājies. Masu medijos arī bieži tiek uzsvērts, ka pietiek vienas valodas, ko tie latgalieši tur ņemas! Ka latgaliešu valoda varētu nostāties līdzvērtīgi latviešu valodai, to es tik tālu neredzu.
Ka saglabāties, tam gan jābūt obligāti. Kā etnogrāfiskā un folkloras valoda, Latgales kultūras valoda, kuru jāmāca skolās Latgalē, bet ne Kurzemē. Kaut gan latgaliešu daudz arī tur. Kamēr nemainās katoļu baznīcas vadība, ir pieņemts lēmums, ka katoļu draudzēs latgaliešu valoda būs pēc tradicionālās Pētera Stroda 1929. gadā pieņemtās rakstības. Izdotās baznīcas lūgšanu grāmatas ir drukātas pēc Stroda gramatikas.”
Kā mīlēt valsts valodu
“Šī lieta ir sirma un vienmēr sirma ir bijusi. Kopš tiem laikiem 19. gadsimtā, kad līdz pat 1904. gadam skolniekam uz kakla kāra dēlīti – ja govoru po latiški. Skolotājs uzkarināja tādu dēlīti, jo pareizi bija runāt krieviski. Tas ir dziļi palicis un tālu iegājis tautā. Nezinu, kā mūsu sabiedrību savienot. Kaut vai viens fakts – katru rītu pussešos ar sabiedrisko autobusu braucu uz baznīcu, sveicinu šoferi: “Labrīt!”. Sveicienu atņem katrs divdesmitais, atbild latgalietis: “Vasals!”, citreiz atbild latviski. Kas tas ir? Jautāju Rēzeknes satiksmes vadītājam, vai no rīta nevar atbildēt labrīt? Lai runā krievu valodā, bet lai atbild! To esmu pārbaudījis gadiem ilgi, ka šāda attieksme. Un kad sākās Ukrainas karš, tā bija noruna – neatbildēt.
Padomju laikos Rēzeknē uz svinīgu pasākumu vienreiz atbrauca Rēzeknes pilsētas atbrīvotājs, uzvārds viņam bija Vasiļjevs, aizsardzības ministra Maļinovska adjutants. Daudzas augstskolas pabeidzis, no inteliģentas ģimenes. Un tad, kad braucām ar keramikas izstādēm uz Maskavu, viņš visur bija klāt. Uzaicināja uz pusdienām un pateica to, ko daudzi jau zina: “Pēteris, eto te, kotorije u vas, eto ne russkije, eto savetskije. A russkije zdes, nastojasčije russkije, k vam ne poedut, eto vse savetskije”. Krievi ir dažādi, krieviem ir vajadzīgs cars. Šobrīd Putins ir cara vietā, nekā savādāk. Kā vēl himnas caram nav? Un visi, kuri caram seko, viņi ir apgādāti un bagāti.
Te dzīve nekad nav bijusi viegla. Kamēr mums neizaugs garīga un varoša paaudze, nemainīsies nekas. Vai arī mainīsies nacionālais sastāvs kāda iemesla dēļ. Mums Latgalē ir nedaudz drošu jaunu cilvēku.”
Varošs, ko tas nozīmē?
“Varošs – tas nozīmē iet politikā. Franča Trasuna un Nikodema Rancāna laikos baznīckungi gāja politikā, jo viņi redzēja, ka nav izglītotu cilvēku. Mums 20-30 gados uz to bija raušanās, tagad to nemaz neredz. Un kamēr tās raušanās un tieksmes nebūs, pulciņu, kurš varētu kaut ko mainīt, nesavāksim. Tā cilvēku daļa, kuriem ir tendence mainīt notikumus Latgalē, ir ļoti maza.”
“Manā dzīvē liela loma ir manai sievai, kopā esam 42 gadus,” P. Keišs.
