Noskatoties filmu “Mātes piens”, izkristalizējās sekojošas atziņas:
– Filmas galvenā varone ir kā simbols tautas kolektīvajai traumai, sievietes “pienākumiem” un bezspēcībai varas priekšā.
– Filma ir atgriešanās pie dramatisku notikumu piesātinātiem sieviešu likteņstāstiem uz Latvijas vēstures fona, kuram „Mātes pienā” pievērsta īpaša uzmanība.
– Vēsturiskie notikumi, kas atspoguļoti filmā ir pazīstami Bergenā mītošajai latviešu kopienai un saistoši arī Norvēģijā augušajai sabiedrības daļai.
– Filmā var saskatīt dažādus veidus, kā apspiešana iedarbojas uz cilvēka psihi, kas var novest pie identitātes zaudēšanas, bezspēcības, dusmu neizpaušanas, izolētības, šaubām un pašapziņas trūkumam
– Lai mainītos politika, pietiekoši daudziem indivīdiem jāpiedzīvo personīgas izmaiņas, kuras visbiežāk iniciē vai pamudina līdzcilvēku iesaistīšanās.
Filma “Mātes piens”veidota pēc populārā rakstnieces Noras Ikstenas romāna ar tādu pašu nosaukumu “Mātes piens” motīviem. Jauna daudzsološa ārste konfliktā ar totalitāro padomju režīmu zaudē visu – karjeru, mīlestību pret dzīvi un pat mātes instinktu, liedzot savam bērnam mātes pienu. Taču pieaugot, meita kļūst par viņas vienīgo atbalstu un cenšas palīdzēt gan mātes depresijai, gan pati mācās izdzīvot nomācošajā padomju režīmā. Mātes un meitas dzīvesstāsti norisinās padomju okupētajā Latvijā laikposmā no 1945. līdz 1989. gadam.
