Autors Kārlis Rupainis
Roberts Laucis dzimis 1900. gada 12. septembrī. Uzauga “Augstāsalā” pie vectēva un vecmammas, kur ganīja cūkas un no pusaudža vecuma strādāja par puspuisi. Vecvecāki Robertu sūtījuši vietējā skolā. Jaunībā viņš satika savu topošo sievu Mildu Misiņu. Milda absolvēja draudzes skolu, mīlēja lasīt un zīmēt. Tā kā skolojās cara laikā, krievu valodas zināšanas abiem bija labas. Roberts un Milda apprecējās un sāka iekārtot savu 23 hektāru lielo saimniecību, ko Milda bija mantojusi no sava tēva.
Sākoties Otrajam pasaules karam, Roberts Laucis kopā ar citiem Latvijas patriotiem apsargāja Alūksnes novada Annas pagasta valdes ēku un Pededzes tiltu, lai tos neuzspridzina bēgošie komunisti. Pēc vācu armijas sakāves un krievu okupantu atgriešanās Latvijā Roberts Laucis 1945. gada 14. janvārī tika izrauts no Valkas apriņķa Lēģernieku mājas pagalma darba drēbēs, puskažociņā un bez pārtikas. Roberts Laucis, kā jau daudzi citi tā laika Latvijas iedzīvotāji ar neatkarīgu balsi, bravurīgu viedokli un patriotisku dzirksti, tika notiesāts kā dzimtenes nodevējs. Robertam piesprieda 8 gadu izsūtījumu uz Ņižņijtagilu, Urāliem. Tur viņš strādāja rūpnīcā bada apstākļos. Roberts Laucis tika atbrīvots priekšlaicīgi un 1950. gada 16. februārī sāka savu ceļu mājup. Šis ceļš uz mājām nav bijis viegls, un nozīmētie sargi bijuši sevišķi skarbi, jo saglabāt cilvēka dzīvību nebija prioritāte – tika dota pavēle šaut visus, kas nokrīt fiziskā vārguma dēļ. Dodoties atpakaļ uz vagoniem, lai brauktu mājās, Roberts, bada un noguruma pārņemts, saļima un paklupa. Par laimi, tas gūsteknis, kas gāja aiz Roberta, paguva viņu saķert pirms nozīmētais sargs paspēja pavilkt sprūdu.
Roberts Latvijā atgriezās ar bada tūsku. Turpmākos gadus viņš strādāja par kalēju vietējā kolhozā “Pededze”, kur saņēma atzinību par savu darbu. Atlikušo dzīvi abi ar Mildu savā piemājas saimniecībā dzīvojuši pārticīgi. Roberts Laucis nomira 92 gadu vecumā.
Foto no ģimenes arhīva.
