Katram no mums kādā no dzīves posmiem ir bijis kāds īpašs cilvēks. Cilvēks, kas iedvesmo, cilvēks, kas īstajā brīdī pasaka vajadzīgos vārdus. Cilvēks no ikdienas vai cilvēks no ģimenes foto albuma. Visbiežāk šis cilvēks nav zināms plašai sabiedrībai, tomēr tieši viņš palīdz mums izprast savu vietu pasaulē. Katrā no mums ir daļa no mūsu dzimtas un arī mūsu līdzcilvēku dzīves nospiedumiem. Biedrība ESTO sadarbībā ar Latgales Mūzikas un mākslas vidusskolas jauniešiem meklēja savas personiskās pieredzes sasaisti ar sabiedrību un valsti. No rakstītajām esejām var secināt, ka valstiskuma apzināšanās sākas ģimenē.

Izabella

Omīte Anna

Man bija brīnišķīga vecvecmāte Anna, īsta tradīciju un estētikas sargātāja. Kad gāju pie viņas uz vecajām mājām, tur vienmēr valdīja siltuma un skaistuma atmosfēra. Viena no vecvecmammas brīnumainākajām prasmēm bija izšūšana, viņa izšuva gleznas, kuras līdzinājās mākslas darbiem. Katra izšūtā glezna bija unikāla, un vecvecmāte savas zināšanas nodeva tālāk. Es atceros, cik iedvesmojoši bija, kad viņa mācīja mani izšūt. Vecvecmāte Anna ar lielu mīlestību rūpējās par savu māju. Visām lietām bija sava vieta, vecās mantas prasmīgi atjaunotas, dodot tām jaunu dzīvi. Annas māja bija pilna ar dažādiem arheoloģiskajiem atradumiem un antīkiem priekšmetiem, kas izcili iekļāvās interjerā, radot nepārspējamu atmosfēru. Bet visvairāk atceros vecvecmāmiņas gādību un rūpes par ģimeni. Viņa vienmēr bija klāt, lai atbalstītu, mācītu vai vienkārši klausītos. Viņas gudrība un pieredze bija man ļoti vērtīga. Anna bija ne tikai vecākā mūsu ģimenē, bet arī paraugs, kā apvienot talantu, skaistumu un rūpes par tuviniekiem.

Linda

Mana klasesbiedrene un draudzene

Mans īpašais cilvēks ir klasesbiedrene, kura ienāca manā dzīvē tikai pirms dažiem gadiem. Kad stājos skolā, biju trauksmes pārņemta, baidījos no saskarsmes ar citiem. Un tad klasesbiedrene kļuva par nenovērtējamu atbalsta un draudzības avotu. Kad pie manis vērsās ar vēlmi palīdzēt, es biju gan pārsteigta, gan arī neizpratnē. Būdama nedzirdīga dzirdīgo pasaulē, es vienmēr esmu jutusies izolēta un nespēju pilnībā uztvert apkārt notiekošo. Tomēr viņas patiesā laipnība un vēlme pārvarēt plaisu man nozīmēja visu pasauli.

Viņa ir ne tikai mana pirmā dzirdīgā draudzene, bet arī mans pirmais īstais draugs, tas ir ļoti nozīmīgs brīdis manā dzīvē. Dzirdes traucējumu dēļ man ir grūtības sarunāties, bet viņa bija pacietīga un saprotoša. Nelokāmais atbalsts, gan tulkojot skolas materiālus, gan vienkārši – esot blakus, ļauj man justies drošai un pieņemtai. To līdz šim es nebiju pieredzējusi. Mūsu komunikācijā ir joki, rakstu darbi, kopīgi jautri brīži, dalāmies zīmējumos un pieredzē, pērkam viena otrai ēdienus. Līdz šim nebiju iepazinusi draudzību, gadiem ilgi jutos vientuļa, jo man bija grūtības saprast, runāt un dzirdēt. Neraugoties uz grūtībām, mēs uzdrošināmies iziet no savas komforta zonas. Klasesbiedrene ir bagātinājusi manu dzīvi tā, kā es nekad nebūtu iedomājusies, jo ir kļuvusi par īstu draudzeni.

Kintija

Mana mamma

Mans īpašais cilvēks ir mana mamma. Mamma ir cilvēks, kas iedvesmo un atbalsta visos iesākumos. Viņa ir pats stiprākais un pacietīgākais cilvēks, kuru zinu, ļoti sirsnīgs un mīļš cilvēks. Mana mamma ir mana pirmā beznosacījuma mīlestība. Ar savu piemēru un iekšējo spēku, pacietību, mīlestību mans īpašais cilvēks padara visu apkārtni īpašu. Ar viņu interesanti runāties un viņā klausīties. Visvairāk man patīk, kad mēs sarunājamies klusējot. Tādos brīžos jūtos laimīga. Mamma – tās ir manas mājas, siltums, miers, laime, stabilitātes sajūta, padoms, enerģija, brīvība… Es būšu lepna būt par savas mammas turpinājumu…

Agnese Skangale

Muna baba Vaļa

Maņ beja Baba Vaļa ar lelū “B”. Jai beja na tikai meiļa sirds, bet i eipašs vuords – Valerijana, i es jai lyku smaideit da aušu! Es vysod atguoduošu, ka tod, kod mes aizbraucem pi juos gostūs iz Sausnīkim, es vysu laiku siedieju iz juos gultys blokus jai, i jei tik smaideja.

Tēte vēļ aizviņ turpynoj stuosteit par Babu Vaļu. Jis stuosteja, ka tod, kod es pīdzymu, Baba Vaļa cīši prīceiga beja, ka jai pyrmais mozbārns ir mozmeita. Deļkuo tai? Pyrmkuort, jai ir treis dāli. Ūtrkuort, muna Baba ari ir vacuokuo i pyrmuo meita saimē. Leidz ar tū jei mani drupeit vaira lutynova.

Babai Vaļai byušu pateiceiga par daudzom lītom, kurys jei maņ īvuiceja. Vīna nu tom beja, kai byut lobuokai vacuokajai muosai i meitai saimē. Mes ar muosu bierneibā cīši daudz naidavuojomēs. I vīnreiz Baba Vaļa mūs nūkēre i saceja maņ: “Tu lobuok tai nadori pret sovu muosu. Es ari taipat dareju i vaineiga palyku. Vīnreiz dusmēs iz juos atstuoju jū lobu gobolu ceļā aiz seve. Nadori lobuok tai! Napamet sovys muosenis!”

Es pīmynu ari tū, ka jei beja cīši prīceiga i lapna, kod māma maņ sakruosova ružovā kruosā nogus, i es Babai par tū kautreigi pasalīleju. Bet juos sejā varēja redzēt, ka jai beja prīca par mani, ka es asu pīdzymuse taidā laikā, kod maņ ir vairuok pozitivu īspieju nakai juos paaudzei, kod jī beja bārni. Pa manim, jai ari tān byutu lela prīca i lapnums.

Babu Vaļu es vysod atguoduošu staigojam pa ustobu ar vāzu. Kod beju mozuoka, maņ patyka jimt juos vāzu i ari staiguot pa ustobu. Bet kod jei devēs iz paradizi, tēte nūslēpe nu mane vāzu. Prūtams, es zynu, kur tei atsarūn, bet nagrybu jimt uorā.

Pats suopeiguokais, kū nikod naaizmiersšu, byus laikam tei dīna, kod otkon cīmovūs pi Babys. Es jau beju tikpat gara kai jei, i mes runovam par vys koč kū, bet nu myusu sarunys pīmynu juos vuordus: “Oi, es vysdreižuok naredziešu, kai tu školu pabeigsi i lela byusi. Vot, Baba Virgine to redzēs.” Bet beiguos saguoja, ka nivīna nu Babu naredzēja, kai es pabeidzu školu i izaugu lela… Baba Vaļa, es nazynu, kai tev tī kluojās, bet es ceru, ka tu tān atsarūn paradizē i verīs iz mane, nu i, prūtams, ar vīnu aci dasaver.

Valērija

Mamma, kuras nav

Mans īpašais cilvēks ir mana mamma, kuras diemžēl sen jau nav šajā pasaulē. Viņa nomira, kad man bija viens gadiņš. Es viņu neatceros, bet mana ģimene stāstīja, kāds labs cilvēks viņa bija. Kāpēc tad viņa bija tik īpašs cilvēks, ja es viņu neatceros? Pirms uzzināja, ka gaida mani, mana mamma saslima ar vēzi. Par manu atnākšanu pasaulē mamma bija ļoti priecīga, kopā ar tēti plānoja nākotni trijatā. Tad ārsts pateica, ka ir jāizvēlas, vai turpināt grūtniecību, vai ārstēties no slimības un zaudēt mani. Tas bija pēdējais laiks, lai mēģinātu izārstēties. Viņa izvēlējās turpināt grūtniecību, jo mani bija iemīlējusi un vēlējās, lai es būtu pasaulē pat tad, kad viņas nebūs blakus. Pēc pāris mēnešiem es piedzimu, laiks paskrēja ātri un mēs šķīrāmies. Mani uzaudzināja vecmamma kā savu meitu un nelika justies vienai. Paldies mammai, ka ļāva piedzimt un iepazīt šo pasauli!

Foto no personiskā arhīva

Iesakām