Šķiet, ka Inesi Rozi no Cēsu novada Drabešu muižas amatu mājas un folkloras kopas “Ore” kā spilgtu Vidzemes folkloras norišu kurbulētāju un pārstāvi zinu tikpat ilgi, cik pati esmu aktīva folkloras nozares procesos. Tie ir vairāk nekā piecpadsmit gadi. Taču tikai pavisam nesen ar lielu izbrīnu uzzināju, ka šī rosīgā vidzemniece ir dzimusi Latgalē, Kārsavas pusē. Par Latgales dzimtas biezajām saknēm, darbošanos folkloras laukā un piederības robežām – tie ir šīs sarunas ceļi, tiekoties Drabešu muižā starp koklēm, Āraišu ezera teikas māla āzīšiem un raibi austo lakatu rakstiem.
Likteņa nolemtā Vidzeme
Kad pērn sociālajos tīklos Inese ielikusi ierakstu – no sienas kalendāra izplēstu lapiņu ar viņas mammas rokrakstā par meitas piedzimšanu, uz kuras rakstīta arī Kārsavas vārds, – esot nodomājusi, ka varbūt nevajadzējis likt. “Tas ir gandrīz tāpat kā, ja visu mūžu esi bijis “skapī” un tagad iznācis! Nu visi redzēs, ka biji balts, bet izrādās, ka nemaz tik balts neesi. Daudzi man pēc tam rakstīja: “O, tu esi no Kārsavas?!”,” stāsta Inese. Jā, Kārsava ir Ineses Rozes (dzimušas Gailumas) dzimtā vieta, kas izbrīnītu atstāja ne vien mani. “Kārsavā nodzīvoju līdz studiju laikam. Manas saknes, bērnība un skola – tas viss ir Latgalē. Toreiz, protams, laiks bija citādāks. Vienu brīdi ar vecākiem, kuri abi bija skolotāji, dzīvojām mazajā Naglānu skolā – vienā galā liela klase, bet otrā skolotāju dzīvoklis, kurā mitām,” atmiņās dalās Inese. Pāris gadus vecākus ceļš esot aizvedis arī uz Aknīsti, Sēliju, bet no piecu gadu vecuma atmiņas atkal ir par Kārsavu. Lai arī tuvākie radi esot jau tajā saulē, tomēr Latgales sakņu – dzīvu vai mazāk dzīvu – sajūta šķietot “bieza”.
Inese stāsta, ka lai arī apkārt visi runājuši latgaliski, taču skolās toreiz tā nerunāja un arī vecāki mājās bija izvēlējušies sarunāties latviešu literārajā valodā. “Latgaliski es runāju tikai ar babu, kamēr viņa bija dzīva. Saprotu arī savu vecāku izvēli – tie bija citi laiki un viņi gribēja, lai bērns izglītojas un kaut kur tiek, ka vieglāk būs, ja laikus labi runās literārajā valodā. Mamma pati savulaik bija daudz saskārusies ar negācijām valodas dēļ, cīnījusies pret to.” Ineses Rozes mamma bijusi latviešu valodas un literatūras skolotāja, mācījusi arī estētiku. Strādājot Malnavas tehnikumā, rīkojusi podnieku darbu izstādes, tādēļ Inesei dzīvas bērnības atmiņas ar stāstiem par braukšanu pie podniekiem, iepazīšanos ar tiem pašiem slavenajiem vecmeistara Antona Šmulāna keramikas velniem.
“Skolas laikā man patika angļu valoda, taču tolaik bija uzskats – ko nu tu ar to darīsi. Tā nu aizgāju studēt uz Jelgavu, uz pārtikas tehnologiem – tiem, kas ir ražošanas, konservēšanas tehnologi.” Inese nosmej, ka tāpat bijis priekšstats, ka viņa varot pat nakts laikā burkā “savaldīt” jebkuru gurķi, taču izglītība vairāk bijusi par pārtikas ražošanas cehu iekārtošanu – mācījušies rasēšanu, materiālzinātnes, ar konkrētām receptēm bija maz darīšanas.
Pēc studiju beigšanas gadu nostrādājusi Sabiles konservu rūpnīcā. “Biju padzīvojusi Latgalē, Zemgalē, bērnībā Sēlijā, un nu dzīve aizveda uz Kurzemi. Tur aizbraucot, bija arī tāds īsts kultūršoks. Pat gaiss citādāks – vienā pusē meži, otrā kalni, cilvēki citādi runā,” atminas Inese. Ilgi gan Kurzemē dzīve nav ļāvusi aizkavēties, jo jau studiju laikā iepazītais Andris Roze, atnākot no armijas, atbraucis pie viņas uz Sabili, bet pēc tam aizvedis uz Cēsīm. “Šķiet, ka tas arī bija tā likteņa nolemts. Un tur man bija vēl viens neliels šoks! Kad studē, ir vismaz studiju biedri, bet te – neviena savējā. Nesaproti, kur strādāt, ko darīt, apgūtajai profesijai nekā atbilstoša nav. Sāku strādāt ekskursiju un tūrisma birojā,” par dzīves sākumu Vidzemē stāsta Inese.
Pati kā pavisam jauns Cēsu iedzīvotājs, gaidot cerīgu atbildi, jautāju, cik ilgi latgalietim vajag, lai iedzīvotos, kad jaunā vieta kļūst par “savu”? “Pirms tam šķita, ka kaut kā pavisam līdz galam neesmu iesakņojusies, bet pēc pāris nesenām sarunām sapratu, ka tomēr esmu iedzīvojusies. Jā, Latgale ir neatņemama manu sakņu sastāvdaļa, bet nu pārstāvu Vidzemi. Te dzīvoju kopš 1986.gada. Ļoti svarīgi ir, ka kaut ko dari, satiec citus cilvēkus. Vari, protams, strādāt birojā, kaut ko tehniski rakstīt un paralēli sapņot par saviem zilajiem ezeriem Latgalē, bet tā ir vairāk tāda kā dzīvošana pagātnē. Protams, arī man ir bijis, kad šķiet, ka pa šīs mājas logu neko nevar redzēt, bet tur, Silauniekos pie vecvecākiem, gan bija tāds kalns un tā kalna galā tāda egle, kā tur spīdēja saulīte, bet te tādas nav. To visu var, bet kaut kā jau “jāpārstādās” ir. Citiem tas izdodas veiksmīgāk, citiem mazāk,” pārdomās dalās Inese. Viņa spriež, ka Latgalei tomēr ir tāda kopīgā identitāte, kādas Vidzemei nav, jo aiz Madonas kas viens, uz Valkas un Kārķu pusi kas cits, Piebalga vispār esot kā sava kultūrtelpa. “Folklorā jau tāpat! Visas Rīgas smalkās grupas kā pielipušas grib dziedāt Latgales dziesmas. Visi atceras, ka tēva tēva brālis bijis Latgalē, un tad nu dziedāšot tās dziesmas,” nosmej Inese. “Es saprotu, ka Latgale un visa dzimta ir kā milzīga, pamatīga bagāža, tāds kā vagons, kuru velc aiz sevis, – pilns ar dimantiem un pērlēm, taču vienā brīdī ir jāsaprot, kā to visu atlaist. Reizēm domāju, kas būtu ar mani noticis, ja es paliktu Kārsavā. Nezinu, ļoti iespējams, ka tur arī būtu nogrimusi. Varbūt te, pakāpjoties uz Vidzemes pakalna, es varu Latgali gan labāk redzēt, gan mīlēt vairāk. Šaubos, vai tur man būtu tas, kas tagad ir te. Tagad es esmu vidzemniece,” secinoši nosaka Drabešu muižas amatu mājas saimniece.
Gribējās savu zilo villaini
Bez Rožu ģimenes darbošanās grūti iedomāties Vidzemes un arī Latvijas kopumā tradicionālās kultūras norises. Kā pārtikas ražošanas tehnologs kļuva par tik pašsaprotamu mūsdienu tradicionālās kultūras procesu virzītāju? Inese stāsta, ka sākotnēji tā ir bijusi vienkārša dabiskā vēlme kaut kur iet un piedalīties. Iesākumā vīrs Andris esot aicināts pāris pasākumos kopā ar folkloras kopu “Dzieti” demonstrēt klūdziņu pīšanu. “Tad nodomāju, ka varbūt arī man jāiet uz folkloru. Apjautājos, un vadītāja teica, ka varot nākt, bet tikai “komplektā” ar Andri. Tā nu deviņdesmito gadu sākumā aizgājām un gana ilgi darbojāmies “Dzietos”. Kad folkloras kopa pajuka, sākām uzstāties arī paši kā ģimene. Kādu brīdi vēl piedalījāmies arī folkloras kopā “Niedoli”,” savu ceļu tradicionālajā kultūrā iezīmē Inese.
Tagad Rožu ģimenes veidotā biedrība “Tradicionālās kultūras iniciatīvu centrs “KasTe””, kuras mērķis ir izzināt un pētīt latviešu tautas tradīcijas, materiālo un nemateriālo latviešu kultūras mantojumu, kā arī popularizēt to gan Latvijā, gan tālu aiz tās robežām, saimnieko pašu dibinātajā un izlolotajā Drabešu muižas Amatu mājā. Taču ceļš līdz tai arī esot sens stāsts. “Kad sākām darboties folkloras kopā, mums bija kultūras nama etnogrāfiskie tērpi. Vienu brīdi ar visu ģimeni strādājām tepat, Āraišu ezerpilī, – es kasē un dažreiz par gidu, vīrs vasarā palīdzēja celt mājiņas, abas meitas, kad bija mazas, smuki saģērbtas sēdēja pašā ezerpilī kā eksponāti-uzraugi. Tā senvēsture kaut kā mūs ļoti aizrāva. Protams, ka ar laiku gribas savus tērpus. Mana pirmā villaine bija balta un aizlienēta, bet gribējās savu un zilu. Vīrs teica, ka vajag taisīt! Pamazām apaugām ar prasmēm, un sāka šķist, ka vajag kādu telpu, kur salikt rekvizītus, rīkot nodarbības,” par Drabešu muižas Amatu mājas pirmsākumiem stāsta Inese. Jautājusi pagasta vadītājai, vai neesot kādu telpu, atradusies istaba Drabešu muižā un tā sākusies Amatu māja. Telpas tiek nomātas no pašvaldības un tajās nu jau ritot divpadsmitais gads. “Telpu ir nedaudz vairāk, cilvēku vairāk, pulciņu vairāk. Šobrīd dažādos amatu pulciņos pie mums piedalās ap 50 interesentu,” Inese skaidro. Bet visa darbošanās ir atkarīga no biedrības spēka – paši darot, paši rosoties, paši rakstot projektus un sapņojot par lielākām lietām un plašumiem.
Amatu mājas saimniece stāsta, ka šobrīd cilvēku aktivitāte pulciņos jau atkal esot stipri liela – uz Drabešu muižu braucot no tuvākās apkārtnes pagastiem, Priekuļiem, Cēsīm, ir audēja pat no patālās Nītaures, kā arī interesenti no Rīgas un Valmieras, taču gribētos, lai šo iespēju vairāk izmantotu arī ļaudis no “blakus mājām”. Pandēmija darbošanos uz brīdi bija apturējusi, bet tagad atkal viss esot “iešūpojies”. Drabešos ir divi keramikas pulciņi – baltās un melnās –, kurā darbojas katrā pa desmit cilvēkiem, bet tas šai vienai pamata telpai esot maksimums. Ir aušana, koklēšana, koka un mūzikas instrumentu darbnīca, pa reizei arī ādas apstrādes pulciņš, jo ikdienas piedāvājumam āda ir pārāk ekskluzīvs un dārgs materiāls. “Līdzās šiem pulciņiem vēl ir arī dažādas meistarklases, piemēram, cilvēkiem ļoti patīk sviesta kulšana. No Silaunieku vecvecākiem esmu mantojusi sviesta ķērni – boiku,” priecājas Inese.
Runājot par Rožu ģimeni, noteikti nedrīkst aizmirst danču cienītāju aprindās Latvijā un ārpus tās plaši zināmo Ģikšu danču nakti, kuras “vaininieki” arī ir viņi. “Tas radās no vispārējas vēlēšanās kaut ko darīt. Kad izveidojām folkloras kopu “Ore”, pagasta vadītāja teica, ka arī kaut ko pie viņiem, tā laika Amatas novadā, sarīkot. Izrādījās, ka lielākās un piemērotākās telpas ir Ģikšos, kur ir liels kultūras centrs. Tā kā Ģikši ir sazin kur, tad šķita, ka jārīko vesela danču nakts, jo ko tur brauksi tikai dažas stundas. Jau pirmajos gados sabrauca lietuvieši un igauņi, pamazām tas iekustējās un iegrozījās. Arvien vairāk arī pašvaldība sāka ar šo pasākumu lepoties un atbalstīt,” Inese atklāj Ģikšu danču nakts stāstu.
Vaicāta, kas šobrīd ir Drabešu muižas Amatu mājas dienas kārtībā, Inese uzreiz atsaka, ka tie ir Dziesmu svētki – skate amatu pulciņos paveiktajam, lai pretendētu uz parādīšanos svētku izstādē – viens no darbiem-kandidātiem ir visa keramikas pulciņa kopīgi veidotais tirkīza zils Āraišu ezera teikas stāsta iemūžinājums keramikā ar ziliem āzīšiem un zivīm rotātiem šķīvjiem. “Laikos, kad ezeri lidoja pa gaisu, kāda meita, redzot, ka nāk negaiss, saukusi āžiem “Ārā, āži, ārā, āži!”. Protams, ezers nolaidies un visus noslīcinājis, izņemot to meitu, kura bija uzminējusi ezera vārdu,” tuvējā ezera stāstu atklāj Inese. Tāpat Dziesmu svētku folkloras dienai savu programmu gatavo arī “Ore”.
Inese Roze nosaka, ka šim visam ļoti svarīgs ir ģimenes atbalsts. “Mēs abi kopā ar Andri to darām! Es pat nevaru iedomāties, ka būtu jādara vienai. Daudz ko pati nemaz nevarētu. Kad meitenes bija mazas, viņas, protams, arī visur bija līdzi. Meitai Rasai šobrīd ir sava postfolkloras grupa, meita Baiba strādā muzejā, bet, piemēram, Ģikšu danču naktī piedalāmies mēs visi – katram ir savi pienākumi,” par ģimenes kopā darīšanu priecājas Inese.
Ja ļautu sapņot un iespējām nebūtu robežu, Inese gribētu, lai pašai būtu mazāk jāstrādā ar papīriem un projektiem, bet vairāk varētu nodarboties ar aušanu, keramiku. “Vienmēr jau iznāk, ka pa vidu visam ir administratīvais darbs. Arī Amatu mājai gribētos plašākas telpas, lai visu var labāk un plūstošāk organizēt. Tad varētu rīkot lielākas izstādes, koncertus!”
Pamati, uz kuriem augt
Vaicāju, vai, tik ilgi darbojoties tradicionālās kultūras nozarē, tajā ir novērojamas arī kādas modes tendences un mainība? Inese saka, ka, viņasprāt, tie drīzāk ir tādi kā attīstības viļņi: “Mode tā varbūt ir tiem, kuri nav paši iesaistīti, bet tiem, kuri ir aktīvo vidū, tie ir attīstības periodi. Viss atkarīgs no aktīvajiem cilvēkiem, kuri ir iekustinātāji. Kad mēs savulaik Cēsīs sākām rīkot dančus, gāja šausmīgi – kā pret kalnu! Neviens nesaprata, kas tas ir. Pagāja gadi, tad atkal sarīkojām, un šobrīd jau ir sajūta, ka dančus zina katrā sētā.”
Līdzīgs stāsts esot arī par koklēm. “Kad sākām darboties ar koklēm, nevienam jau nevarēja stāstīt. Savulaik, kad pateici, ka dziedi folkloras kopā, bija priekšstats, ka tas ir tas, kur mēs vien to “Ēēēē…” dziedam. Tagad jau varbūt vēl arī nav tā, ka visiem cilvēkiem patiktu vai visi saprastu, kas tas ir, bet pamazām zināšanas paplašinās. Bet bija arī kokļu “bums”, kad visi paši taisīja. Šķiet, ka nu jau visiem mājās ir kokles, nevajag vairs rīkot lielas nometnes, kur tās gatavo. Šis process ir sasniedzis kādu zināmu līmeni, un turpina darīt tie, kuriem tiešām ir interese,” skaidro Inese.
Ja jāraksturo, kas ir šī brīža populārākās aktivitātes, Inese norāda uz dančiem un tradicionālo muzicēšanu: “Tas, ko dara “Danču krātuve” un Sandis Zučiks ar danču ierakstiem un visu ap to saistīto un “Skaņumāja” ar tradicionālās mūzikas apmācībām, ir vareni. Ja folkloras kopās agrāk bija varbūt tikai kāds, kurš kaut ko spēlē, bet tagad veselas kopas brauc un mācās mūzikas instrumentu spēli.” Bet amatniecībā tāda izceļamā lieta varot būt keramika, jo, ja agrāk bijuši daži mākslinieki, tagad to kļūst vairāk – atnāk interesenti mācīties, tad uztaisa savu cepli, sāk veidot darbus un pārdot. “Ar aušanu gan šķiet, ka ir tā svārstīgi. Tagad vajadzētu būt lēcienam no etnogrāfiskā. Arī mums meitenes runā, ka gribētu aust mūsdienīgākus audumus, bet šogad ir Dziesmu svētku izstāde, tādēļ arī ir vairāk etnogrāfiskais,” skan Ineses secinājums.
Kāda ir modernā un tradicionālā sadzīvošana, cik tas ietekmē vai drīkst ietekmēt viens otru? Inese dalās pārdomās: “Es nezinu par drīkstēšanu, manuprāt, tas ir nepareizs uzstādījums, jo izklausās pēc cenzūras. Var jau teikt, ka man labāk patīk “Suitu sievas”, man tiešām patīk tradicionālais, bet arī par “Tautumeitām” nevar teikt, ka nepatīk. Viņas dzied ļoti profesionāli! Mēs jau varam sēdēt savā mazajā kastītē ar visu tradicionālo – koncentrēts, sens, visam atsauces un tu dari tā, kā ir darījuši pirms tam, bet mūsdienās viss attīstās, dzīve iet uz priekšu. Ja nebūtu tādu “Tautumeitu” un citu grupu, mēs to tradicionālo pazaudētu! Pārējā sabiedrība kopumā nezinātu par šo tradicionālo mūziku. Sākumā viņas dzied un iznes mūziku Latvijā, tad brauc pa pasauli, līdz ar to arī tradicionālais aiziet tālāk! Ja to dara profesionāļi – spēlē mūziku, pieliek klāt kaut ko mūsdienīgāku –, tas aiziet pasaulē. Ja tiek darīts neprofesionāli, tad gan tas ir citādi. Ja neej uz skati, var jau dziedāt mājās vai pagasta pļaviņā visu, kas patīk, bet galvenais kritērijs ir, ka tev jāzina, kas tas ir un kur tu to ņēmi. Ja skaidri pasaki, ka šis ir no vecmāmiņas, bet šo aiz šķūnīša tikko sacerējām, tad jau nav problēmu. Galvenais ir nepazaudēt to, ka ir kādi, kuri turas pie pamata, pie saknēm, lai tiem, kuri ņem no šīm saknēm, ir arī tas pamats klāt – ja saknes būs izkaltušas un nošņakarētas, tad nebūs no kā ņemt.”
Inese Roze ir arī sabiedrības pārstāve no Vidzemes nevalstiskajām organizācijām jaunajā Latviešu vēsturisko zemju attīstības padomē. Uz jautājumu, cik daudz šāds likums ietekmē identitātes apziņu, Inese atbildē saka, ka šobrīd līdz ar likumu ir pasperts tik viens mazs solītis un vēl nav tā, ka esot redzams kāds lielāks rezultāts. “Bet man ir lielas cerības, ka tas nodefinēs un nosauks vārdā šīs vēsturiskās zemes. Piemēram, tas, kas tiek darīts ar zīmēm Latgalē un Līvu krastā, ir ļoti labi. Citādi šobrīd ir tā, ka, piemēram, pie Zemgales plānošanas reģiona ir Aizkraukle, kas cilvēkiem jauc galvu un nav vairs izpratnes, kas ir kas. Arī šie uzraksti palīdzēs saprast, visu nodefinēt. Visi jau zina, ka tur kaut kur ir Latgale, tur Sēlija, bet tagad būs skaidrs, kur tieši.” Inese uzskata, ka šī izpratne palīdzēs savas pašapziņas veidošanā: “Es vairs neesmu sazinkasītis nez no kurienes, pat ja savā starpā mēs runājam, piemēram, angliski, kā tagad vairums to dara. Kaut kur jau tās saknes paliek un apziņa nogulsnējas.”
