Droši vien katrs no mums ir dzirdējis Džona Lenona dziesmu “Imagine”. Šajā dziesmā viņš kopā ar Joko Ono uzbur pasaules ainu, kurā cilvēce dzīvo vienoti, bez cīniņiem par reliģiju, politiku vai atšķirīgajiem uzskatiem. Pats Lenons intervijās atzīst, ka viņi ir ticējuši šādai pasaulei un mēģinājuši piepildīt savu vīziju dzīvē. Šajā dziesmā izskan vārds “sapņotājs” – cilvēks, kurš notic mierīgai līdzāspastāvēšanai. Šādi ideālisti ir arī starp mums, iespējams, ne tik romantizēti un pasaulslaveni kā Lenons, bet pavisam vienkārši cilvēki, kuri tic labajam un ir gatavi veltīt laiku cilvēcisko vērtību īstenošanai vai demokrātijas stiprināšanai. Dažiem varētu šķist: “Ko tur stiprināt, jo viss taču ir labi, dzīvojam demokrātiskā valstī un mums nekas nedraud.” Taču tā nepavisam nav. Demokrātija ir valsts iekārtas forma, kas prasa aktīvu iesaisti. Ja šādas iesaistes nav, tad demokrātija kļūst trauslāka. Daļu sabiedrības iesaistes nodrošina žurnālisti, kas pieskata pārvaldes procesus, taču arī tautai ir jāpauž sava nostāja un ir jāiesaistās.
Biedrība “Viegli palīdzēt” pandēmijas sākumā pašorganizējās zem saukļa “paliec mājās” un palīdzēja cilvēkiem ar pārtikas produktu un medikamentu piegādi uz mājām. Kad saistībā ar 2020. gada 9. augusta vēlēšanām aktualizējās demokrātijas krīze Baltkrievijā, biedrības brīvprātīgie sāka organizēt medicīniska, juridiska un sadzīviska rakstura atbalstu baltkrieviem, kuriem nācās pamest dzimteni Lukašenko represiju dēļ. Turklāt tika konstatēts, ka Latvijā pietrūkst informācijas par Baltkrievijā notiekošo, tādēļ nolēma sociālo tīklu platformā Twitter izveidot kontu, kurā operatīvi ievietot ziņas par notikumiem Baltkrievijā. Ierakstu saturu vienojās tulkot no dažādiem pirmavotiem – Baltkrievu ziņu lentēm un sociālo tīklu kontiem. Sekotāju skaits strauji auga, un tagad, pēc gada, tas sasniedz gandrīz trīs tūkstošus, starp kuriem ir Latvijas Valsts prezidents un BBC žurnālisti. Twitter konta brīvprātīgo vidū ir arī kāda latgaliete, Aija Mežale.
Aija ir dzimusi un augusi Kārsavā. Aijas mamma pēc profesijas ir šuvēja, kā arī ilgus gadus kopā ar tēti – elektriķi, ilggadēju tehnisko darbinieku Malnavas koledžā – bijuši aizbildņi un audžuvecāki vairākiem bērniem. Aijai ir arī jaunāka māsa. Lai gan jaunietei skolā sekmes bija labas, savu atšķirīgo uzskatu un nelielā auguma dēļ vienaudžu vidū viņa ilgi nevarēja atrast savu vietu un “savējos”. Ģermānistikas studijas Rīgā atvēra citu pasauli, iedvesmoja pasniedzēji ar plašu redzējumu un studiju biedri ar līdzīgām interesēm. Laikam likumsakarīgi, ka ģermānistika aizveda Aiju uz Vāciju, kur viņa ieguva stipendiju praksei Bundestāgā, kas nupat noslēdzās. Mūsu sarunas laikā Aija viesojas mājās, Latgalē, kur plāno svinēt savu trīsdesmito dzimšanas dienu. Runājam par aktualitātēm, par pieredzēto Vācijā un viņas iesaisti demokrātijas procesos.
Pastāsti par savu pieredzi Bundestāgā.
Tā ir iespēja 100 jauniešiem ar labām vācu valodas zināšanām no aptuveni 40 pasaules valstīm iepazīt Vācijas politisko sistēmu. Mums bija iespēja mācīties plurālisma pamatus pie praktiķiem – vācu politiķiem un lektoriem. Ja atlika laiks, varēja apgūt atsevišķus kursus universitātē, taču programma bija diezgan piesātināta. Programma bez teorētiskajām mācībām ietvēra arī trīs mēnešu praksi birojā pie nejauši izvēlēta deputāta. Es pavadīju deputātu uz dažādām tikšanās reizēm, strādāju birojā, menedžēju sociālos tīklus, atbildēju uz vēlētāju vēstulēm, organizēju sapulces, palīdzēju meklēt materiālus sapulcēm. Bez manis komandā bija divi pastāvīgie biroja darbinieki un vēl viena praktikante. Bija iespēja nedēļu plecu pie pleca ar deputātu pavadīt reģionā, no kura attiecīgais deputāts ir ievēlēts, doties līdzi uz sadarbības uzņēmumiem un organizācijām, pie medijiem un uz skolām. Šogad būs Bundestāga vēlēšanas, tādēļ darba bija daudz. Ja nebūtu pandēmijas ierobežojumu, droši vien būtu vēl vairāk iespēju būt klāt nozīmīgos procesos, bet, par spīti ierobežojumiem, tomēr varēju daudz ko piedzīvot.
Interesanti, ka plenārsēdes notiek pat naktī, un, ja tiek izskatīts jautājums, kas skar attiecīgā deputāta darbības sfēru, tad deputātam tajā ir jāpiedalās. Deputāts, pie kura es strādāju Bundestāgā, ir atbildīgs par Austrumu partnerības valstīm, starp kurām ir arī Baltkrievija. Viņš strādāja ar jautājumiem, kas saistīti ar ES un ārpolitiku, kā arī viņam ir sadarbība ar Baltijas valstu politiķiem, tādēļ noderēja arī manas zināšanas. Vācijas valdība, tāpat kā Latvijas, nevar “iejaukties” citas valsts lietās. Taču var citādāk atbalstīt pilsonisko sabiedrību un demokrātiskos centienus. Piemēram, mans deputāts regulāri tikās ar pilsoniskās sabiedrības līderiem. Man darba sakarā bija iespēja tikties ar Krievijas opozīcijas politiķi Vladimiru Milovu, kā arī bijām uz tikšanos ar Baltkrievijas demokrātiskās kustības līderi Svjatlanu Cihanousku. Tas bija saviļņojoši, jo tobrīd jau darbojos Twitter kontā un rūpīgi diendienā sekoju notikumiem tur.
Vai tev bija interese par politiku arī iepriekš?
Nē, man īsti nebija intereses, likās, ka politikā piedalās tikai varaskārie un tā nav tīra. Taču tagad es domāju citādāk. Mums visiem derētu vairāk iesaistīties sabiedriskajos procesos. Politikā ir daudz juristu, ekonomistu, bet vajadzētu vairāk “parasto” cilvēku, kuri ir eksperti savās jomās. Zinu, ka liela daļa t. s. inteliģences, piemēram, mākslinieki vai literāti labprātāk rada mākslu vai raksta, nekā iesaistās politikā, no laba prāta to reti kurš uzņemas darīt, jo tas nav vienkārši.
Tavuprāt, politikā ir vajadzīgas zināmas prasmes?
Jā, manuprāt, tas nevar būt ne hobijs, ne profesija, drīzāk – aicinājums.
Kādēļ tu iesaistījies baltkrievu atbalstā un joprojām to dari? Kopš vēlēšanām nu ir pagājis gads, sabiedriskajos medijos vairs tik daudz par to nerunā.
Vēl pirms notikumiem Baltkrievijā mēdzu klausīties krievu analītiskos raidījumus, mani interesē pilsoniskā kustība šajās valstīs. Vienā šādā tiešraidē parādīja protestus Baltkrievijā. Mani pārsteidza, ka kaut kas tāds notiek pie pašas Latvijas robežas. Būtībā necilvēcīgi notikumi. Kā tas var notikt 21. gadsimtā? Es nevarēju par to klusēt. Kā gan cilvēks vispār var par to klusēt? Protesti sākās jau pagājušogad maijā, turpinājās jūnijā un jūlijā, augustā bija kulminācija. Pievienojos baltkrievu protestiem Berlīnē. Redzēju, ka pašiem baltkrieviem šis atbalsts ir ļoti svarīgs. Piemēram, Berlīnē ir tāda diasporas kustība – alternatīva Baltkrievijas vēstniecība – mobila pirts, automobilis, kurš noņemts no uzskaites un tagad būs mākslas objekts. Tad nu, atnākot uz protestiem, pie šīs pirts vai citur, kur tie notiek, sagaida aktīvists, kurš ir šīs vēstniecības “vēstnieks”, viņš katrreiz sirsnīgi sveicinās, aicina iesaistīties un vienmēr novērtē katru atbalsta žestu, dāvina pastkartes, lai var nosūtīt draugiem. Kad Rīgas mērs solidarizējās ar baltkrievu tautu pasaules hokeja čempionāta laikā, šis baltkrievu aktīvists, “vēstnieks” nāca pie manis, lai uzzinātu, kā latviski pateikt paldies.
Prātā nāk mūsu pašu tautas neatkarības centieni, dažreiz var dzirdēt rūgtumu attiecībā uz valstīm, kas mūs neatbalstīja, un, tieši otrādi – pateicību tām, kas atbalstīja. Tagad, pēc gadiem, mums jau lepni šķiet, ka paši visu izcīnījām.
Baltkrievi Atmodas laikā mums stāvēja blakus. Tautas Frontes muzejam ir bildes, kur var redzēt baltkrievus stāvam mums blakus pie Brīvības pieminekļa ar savu baltsarkanbalto karogu.
Viņu brīvības centieni nevainagojās ar panākumiem. Tie joprojām turpinās.
Jā, un mēs šobrīd spējam būt tie, kas dod. Mūsu kustība “Viegli palīdzēt” ir par šo došanu. Pagājušogad organizējām simbolisku gājienu gar Baltkrievijas robežu, lai demonstrētu atbalstu baltkrievu tautai, tika vākti ziedojumi, piedāvātas juridiskās un medicīniskās konsultācijas, latviešu valodas apmācības Baltkrievijas bēgļiem, kā arī izveidots minētais Twitter konts, kurš darbojas joprojām. Baltkrievijas bēgļi, kuri šobrīd ir Latvijā, ir piedzīvojuši drausmīgas lietas, piemēram, viens no viņiem bija vienā autozakā kopā ar nogalināto Aleksandru Vihoru un būtībā pieredzēja viņa pēdējos dzīves brīžus. Šobrīd, pēc aktīvistu aplēsēm, ir aptuveni 11 režīma upuru un aptuveni 650 politieslodzīto. Vakar, piemēram, tika likvidēta Baltkrievu Žurnālistu asociācija un jau kārtējo reizi aizturēts Baltkrievijas Tautas Frontes jauniešu organizācijas vadītājs. Tagad Baltkrievijā nav jābūt politiski aktīvam vai žurnālistam, lai ar tevi kaut kas notiktu. Ir pat absurdi gadījumi, kad, piemēram, cilvēks tiek aizturēts par bērna zīmējuma izvietošanu logā, kurš tur bija stāvējis jau labu laiku, lai aizsargātu augus no saules. Režīms mērķtiecīgi iznīcina arī baltkrievu nacionālo apziņu, kultūru, visu, kas dod spēku, lai paliktu bezformīga masa, ko var piepildīt ar savu saturu. Baltkrievijā žurnālistu vairs praktiski nav. Vairums līderu arī ir aiz restēm.
Kāpēc tev tas ir svarīgi? Varbūt dažkārt ir labāk nedomāt, neiesaistīties?
Es arī dažreiz tā domāju (smejas). Manuprāt, ir svarīgi neatkārtot vēstures kļūdas, holokaustu un citus traģiskus scenārijus. Es priecājos, ja varu parādīt piemēru kādam, atgriezt ticību, ka mēs varam kaut ko mainīt un ietekmēt. Apkārt ir daudz negatīvā, un dažreiz pozitīvais to neatsver. Tāpēc man patīk darboties Twitter kontā, kur ar mani kopā ir līdzīgi domājoši cilvēki. Tad es zinu, ka es neesmu tāda vienīgā, trakā. Viņiem ir daudz ko darīt, bet viņi turpina ieguldīt laiku arī šajā projektā. Mēs nupat saņēmām Eiropas Pilsoņu balvu, kas piešķirta visai kustībai “Viegli palīdzēt”. Tur iesaistījās ļoti daudz cilvēku. Paldies Inesei Vaivarei, kas saveda kopā daudz darbīgu cilvēku.
Manuprāt, šāda iesaiste jauniešiem ir svarīga. Piemēram, Latgalē mēs varētu piesaistīt vairāk jauniešu reģionam, ja mēs spētu parādīt, ka mums rūp Eiropas vērtības.
Jā, gan tiem, kas atgriežas no ārzemēm, gan mūsu jauniešiem uz vietas vajadzīgi šie labie piemēri. Viņiem ir enerģija un vēlme iesaistīties, vajadzīga vien kāda “bāka”, kāds, kas iedrošina.
Vai tavu spēju iestāties par savām vērtībām ir ietekmējusi Berlīne? Varbūt, ja tu dzīvotu konservatīvajā Latgalē, tava attieksme būtu citādāka?
Es nedomāju, ka tieši Berlīne. Drīzāk dzīves pieredze, cilvēki, ko esmu satikusi. Kaut kādas konfliktējošas sajūtas, no kurām nevar aizbēgt. Ir vajadzīga zināma stūrgalvība un imunitāte pret citu viedokļiem, lai varētu iestāties par savām vērtībām. Nevar teikt, ka Berlīne mani pilnībā nav ietekmējusi. Tā man ir devusi zināmu brīvību pieņemt to, kāda esmu, kā arī drošības spilvenu, sajūtu, ka man ir domubiedri. Latvijā es laikam īsti neapzinājos savas vērtības. Domāju, varbūt es vienkārši esmu introverta. Taču, kad tiec atbilstošā kontekstā, viss saliekas pa plauktiņiem.
Ko mēs katrs varam darīt, lai situāciju Baltkrievijā kaut kā ietekmētu?
Dažreiz pietiek vienkārši lasīt jaunumus, zināt, kas notiek. Informāciju var iegūt no mūsu Twitter konta, Telegram medijiem, kas šobrīd ir ļoti svarīgi opozīcijai. Mums ir jāstāsta par politieslodzītajiem, jo viņi paši to nevar darīt. Būs žēl, ka cilvēki nomirs aiz restēm un mēs nebūsim palīdzējuši. Var skatīties cilvēktiesību organizācijas Viasna lapā, tur ir politieslodzīto saraksti, un sūtīt viņiem vēstules. Viņi paši saka, ka vēstules viņiem ir ļoti svarīgas, tās palīdz izdzīvot, palikt pie pilna prāta. Režīms piedāvā apžēlot, ja apsūdzētais iesniedz apžēlošanas lūgumu, taču daudzi to negrib darīt, jo tādējādi viņi atzītu, ka viņi, kas vienkārši izmantoja savas protestēšanas, biedrošanās, pilsoniskās tiesības, ir noziedznieki. Igaunijā nesen bija iespaidīga, bet vienkārša akcija, kur salika krēslus – vienu par katru politieslodzīto. Mums par to ir jārunā, jo Lukašenko mērķis ir “nomainīt tēmu”, t. i., lai mēs runājam par bēgļiem. Mans mērķis nav gāzt režīmu, bet, manuprāt, jebkurš ir pelnījis iespēju dzīvot brīvā valstī un vispār brīvībā, bez bailēm, ka kāds no mīļajiem vienkārši vienā jaukā dienā nepārnāks mājās. Mēs arvien vairāk sajutīsim to, ka neesam izolēta valsts. Tas attiecas ne tikai uz klimatu. Jau tagad redzam, ka mūs ietekmē notikumi kaimiņvalstīs, kurus tik ilgi bijām ignorējuši vai pievēruši acis uz tiem, tāpat arī notikumiem tālāk no Latvijas. Mēs paši kļūstam globālāki, taču vienlīdz mums arī individuālā līmenī vairāk jāizdara izvēles. Piemēram, ja esmu kafejnīcas vai viesu mājas īpašniece, es varu izvēlēties, vai apkalpošu cilvēku, kas tur tobrīd, teiksim, dibina kādu pretvalstisku partiju. Ir nozares, kur nevarēsim paust šo attieksmi, bet dažkārt mums ir šāda iespēja. Tas ir jautājums par to, cik daudz tu esi gatavs zaudēt. Diemžēl dažreiz kaut kas ir arī jāzaudē, katra ziņā ir izlemt, vai tas ir tā vērts.
Vai izglītībai arī ir kāda loma?
Ir svarīgi skolā mācīt domāt, cieņpilni iebilst. Izglītība nav tikai faktu iemācīšana, mēs bērnus gatavojam dzīvei. Arī vecākiem jāseko līdzi laikam, lai varētu saprast savus bērnus. Jauniešus vairs nevar iespundēt kaut kādā rāmī, viņi brauc apmaiņās, redz, ka var arī citādāk. Šobrīd ir daudz iespēju, tāpēc esmu diezgan optimistiski noskaņota.
Sarunas noslēgumā jautāta par nākotnes plāniem, Aija atbild, ka dzīvo starp divām valstīm. Vācija šobrīd ir viņas mājas, taču arī ar Latviju un Baltijas valstīm kopumā saikne ir spēcīga. Intervijas tapšanas laikā nāk prātā kāda angļu frāze: do what is right, not what is easy – izvēlies pareizo, nevis vieglāko ceļu. Dažreiz tiešām ir vieglāk noklusēt, neiesaistīties, bet pašos pamatos mūsu progresu un attīstību virza drosmīgie un tie, kuriem rūp. Demokrātija vienlaicīgi ir gan brīvība, gan atbildība, kas attiecas uz katru no mums.
Rakstā minētie resursi:
www.vieglipalidzet.lv
Inga Zeltiņa-Ušpele
Foto: Māris Justs
