Par sabiedrības pilsonisko briedumu liecina atbildīga attieksme pret mājdzīvniekiem. Diemžēl neskaitāmi daudziem kaķiem un suņiem nav savu māju, likteņa varā pamestos aprūpē nevalstiskās organizācijas un domubiedri. Latvijā darbojas brīvprātīga sabiedrisko dzīvnieku aizsardzības inspektoru kopiena ‒ „Dzīvnieku policija”, kā arī vairākas biedrības, kuras organizē dzīvnieku pansijas un patversmes. Brīvprātīgu iniciatīvu – biedrību „Ingato” ‒ Līvānu novadā ir izveidojusi Inita Klindžāne, kura palīdz nelaimē nonākušiem kaķiem un mudina cilvēkus būt atbildīgiem par dzīvnieku turēšanu un aprūpi. Pati biedrības brīvprātīgā aktīviste uzskata, ka kaķi ir mītiskas būtnes, kuru uzdevumu šajā pasaulē cilvēki vēl nav izpratuši.
Pamanīt nelaimē nonākušos
Jau piecus gadus Līvānos Inita Klindžāne rūpējas par pamestajiem un izmestajiem kaķiem. Izveidotās biedrības „Ingato” aprūpē ir ap 40 mājdzīvnieku, kas izmitināti divās mājās. Inita atceras katru gadījumu, kādos cilvēki atbrīvojušies no mīluļiem, ‒ kādu izmet piepilsētā, citus atved ar mašīnu un atstāj pie mājām. Inita glābj arī tos, kurus veselus ved iemidzināt pie vetārsta, gadās izņemt no ģimenēm, kurās nav pienācīgas aprūpes. Bieži vien ir vēlme saimniekus saukt pie atbildības par cietsirdīgu rīcību. Nemīlestībā nonāk kā parastie, tā arī šķirnes dzīvnieki, Inita katram kaķim atrod savu skaistumu. „Kad sāku strādāt pilsētā, pamanīju, ka kaķi ir un ka tā ir problēma. Pētīju, kā Latvijā risina kaķu labturību un aizsardzību. Pirmais savāktais dzīvnieks bija jāsaārstē, bija cietusi kaķenīte, tad jau nāca nākamais un nākamais, bez gala un malas, līdz glābšana ieguva šādus apmērus. Mamma man jautā ‒ kur tu viņus savāc, kur tu viņus atrodi? Es eju pa ielu, viens bļauj, un man jānoskaidro – kāpēc? Mamma saka – bet kāpēc es viņus neredzu? Es nezinu, kāpēc viņi nāk pie manis un kāpēc es viņus dzirdu. Cenšos noskaidrot iemeslu, kāpēc kaķis ir šajā vietā. Par mazajiem kaķēniem uzreiz ir skaidrs – izmesti. Cenšos noskaidrot, arī pilsētas kaķu kolonijas ir pazīstamas, zinu, kādi kaķi tur ir. Uzreiz var redzēt, vai tas ir mājas kaķis, kurš guļ lapu kaudzē, vai tas ir ielas kaķis. To var noskaidrot no koloniju barotājiem, savējos dzīvniekus viņi pazīst.
No laika gala es sevi esmu uzskatījusi par suņu cilvēku, arī bērnībā vairāk suņi patikuši, bet kurā brīdī notika pārslēgšanās uz kaķiem, nemāku pateikt. Vienreiz atradu izskaidrojumu, kāpēc visbiežāk tieši sievietēm vairāk patīk kaķi. Ar suņiem cilvēks vairāk pašapliecinās, jo suns saimnieku mīl kā Dievu, suns viņu dievina. Bet sievietēm vairāk patīk kaķi, jo tie ir neatkarīgi, paši par sevi.”
Sabiedrības domāšanai un iesaistei ir jāmainās
„Man gribas palīdzēt dzīvniekiem, jo šobrīd tā ir liela problēma. Vēl ilgs laiks nepieciešams, lai Latvija mājdzīvnieku aizsardzības jomā kļūtu par civilizētu valsti. Jānotiek paaudžu maiņai, savā domāšanā joprojām esam provinciāli. Varbūt Rīgā ir citādāk, bet reģionos, mazākās pilsētās nākas saskarties ar cilvēku uzkatu, ka kaķis ir tikai dzīvnieks, kurš var izdzīvot savvaļā. Ja sadara kādus nedarbus, no tā var atbrīvoties un vietā dabūt citu, labāku kaķēnu. Tāds ir cilvēku priekšstats un skaidrojums. Dzīvojot mājās, dzīvnieks ir pieradis, ka bļodiņa pilna, bet, nonākot uz ielas, pilnīgi loģiski, ka kaķis nevar izdzīvot, jo nav tādu iemaņu. Arī pilsētas kaķu kolonijām ir savās teritorijās noteikts skaits dzīvnieku, kurš tajā vietā var uzturēties. Viņi paši savā veidā regulē skaitu, tāpēc, aiznesot un atstājot kaķīti tur, nebūs labi. Jo tie kaķi, kuri tajā vidē dzīvo, jaunpienācējus nepieņem, sit laukā no teritorijas. Tāpēc liela daļa izmesto kaķīšu aiziet bojā, ja netiek sniegta palīdzība. Līvāniem tuvākā ir Jēkabpils dzīvnieku patversme. Suņus vēl var kaut kur nogādāt, bet kaķu diemžēl ir ļoti daudz, un uzņemt katru nelaimē nonākušo patversmēm vienkārši nav iespējams.
Internetā var redzēt, cik vieglprātīgi labās rokās tiek dāļāti mājās dzimušie kaķēni. Strādājot ikdienā šajā vidē, saprotu, ka tūkstošiem kaķēnu neatradīsies tās labās rokas. Tad sāc domāt, kur viņi nonāk, ja diviem no četriem nav to labo roku. Labi, ja cilvēks atbildīgs un patur pats. Cenšos pārliecināt, ka dzīvniekus nepieciešams sterilizēt. Tas ir pārprastais humānisms, ka kaķēniem meklēt mājas ir labi, tajā pašā laikā neapzinoties, ka tādā veidā tiek vairota milzīga pārprodukcija, dzīvnieku ir vairāk, nekā vajadzētu būt. Un sterilizāciju sabiedrība atbalsta vāji. Nav humāni arī pa pasauli izmētāt kaķēnus. Risinājums ir sabiedrības izglītošana – ja atliek laiks, skolās organizēju pasākumus, lai stāstītu par atbildīgu rīcību.”
Sabiedrības atbalsts
2020. gadā, meklējot līdzcilvēku un pašvaldības atbalstu, biedrība iegādājās moduļu mājiņu jaunākajiem kaķiem. Bez sabiedrības atbalsta kaķu uzturēšana, aprūpe un barošana vispār nav iespējama. Sociālajos tīklos Inita aktīvi meklē un piesaista ziedotājus pārtikas iegādei, zālēm, potēm. „Nav vienkārši tik daudz dzīvnieku pabarot, jau jāveic barības pasūtījums nākamajai nedēļai, bet naudiņa vēl nav savākusies. Pamatā palīdz atbalstītāji. Cilvēkiem, kuri sniedz atbalstu, pašiem kaķi ir tuvi, simpatizē, bieži vien palīdz no paziņu loka, vietējie Līvānu iedzīvotāji, arī Līvānu pašvaldība. Biedrība dzīvo, pateicoties ziedotājiem un atbalstītājiem.”
Darba alga – kaķu terapija
Ikdiena ir smaga, sākot no laikietilpīgajiem uzkopšanas darbiem un beidzot ar dzīvnieku ārstēšanu situācijās, kad tiek atrasti savainoti dzīvnieki. Inita stāsta, ka ne visi ir spējīgi paskatīties uz notriektu vai savainotu kaķi, kādam ir jāatrod spēks, lai dzīvniekam palīdzētu, aizvestu uz pēdējo poti, lai nemokās. „Spēku ņemu no kaķiem, katram kaķim ir savs stāsts. Ir arī īpašāki kaķi – lai gan cenšos pret visiem izturēties vienādi, tomēr ir kāds, kurš vairāk sirdī iekrīt. Un mīluļi atmaksā ar uzmanību. Kad ir nelāgs noskaņojums vai fiziskā sajūta, atnāku pie kaķiem ‒ pasēdēt, kaut vai vienkārši nogulties uz zemes. Un tad viņi visi apiet apkārt, kurš uzgulstas, kurš murrā pie auss, kurš nolaiza seju. Tā ir sava veida meditācija. Lai arī darbs ir smags, gandarījums ir patiess. Es tomēr domāju, ka kaķi ir sūtņi no citām dimensijām, mistiskas būtnes.”
Dzīvot vienam mirklim
„Kaķi dzīvo šim mirklim ‒ nav ne pagātnes, ne nākotnes, ir tikai viens mirklis, kurā viņš dzīvo. Varbūt kaķis ir mītiska un mistiska būtne, kas nāk no citām dimensijām un viņiem no augšas ir dots uzdevums pret mums, cilvēkiem. Nereti dzīvnieks ar savām ciešanām un sāpēm cenšas cilvēkam kaut ko parādīt, lai iemācītu līdzcietību, līdzjūtību.
Vērojot sabiedrību, secinu, ka viena daļa dzīvo vecajos priekšstatos, ka dzīvniekam var spert ar kāju, ka tas nav nekas. Ka tas ir puteklītis, kuru var samīt. Arī lauku cilvēkiem bieži vien šķiet, ka pats par sevi saprotams, ka kaķis lauku sētā ir, dzimst, mirst, dabīgi tā jābūt. Man gan liekas, ja mēs viņu esam no meža atnesuši, padarījuši par savu ģimenes locekli, tad attiecīgi arī jāizturas. Nereti ir dzirdēti stāsti, ka saimnieks slimo un vienlaicīgi saslimst viņa mājdzīvnieks. Es esmu pārliecināta, ka tas ir viens no viņa uzdevumiem – mājdzīvnieks uzsūc sava saimnieka negatīvās enerģijas, ja izdodas transformēt kādā veidā, tad nereti dzīvnieka slimošana lielā mērā saistīta ar saimnieka slimošanu.”
Pārbaudīt potenciālos kaķu saimniekus
„Citreiz cilvēkiem atsaku atdot dzīvnieku, jo svarīgi, kādās rokās kaķis nonāks. Ir daļa sabiedrības, kas uzskata, ja paņems mazu kaķīti, tas augs kopā, četrkājaino draugu varēs izaudzināt. Diemžēl kaķi nevar izaudzināt kā suni – kāds viņš ir, tāds ir. Nereti cenšos pārliecināt paņemt lielu un pieaugušu, kad redzams raksturs un temperaments. Paņem mazu un pūkainu, pēc tam kaķis plēš mēbeles un kāpj pa aizkariem. Paradokss – kad kaķis nonāk mājās, atveras pavisam citādāk. Šeit tomēr ir patversmes apstākļi, katru nevar paspēt uzbužināt un izglaudīt. Es ticu, ka ir īstais cilvēks un īstais kaķis. Ne vienmēr izdodas satikties šīm divām pasaulēm, ja tas notiek, tad ir skaisti un brīnišķīgi.”
Sapnis – mūsdienīga patversme
Inita, kā pati saka, tagad darbojas brīvākā režīmā – mācot māsasbērnus, un pavasarī plāno tirgot rožu stādus. Interese un klienti ir. Smejoties teic, ka visas mājas ir pilnas ar kaķiem, tāpēc jādomā, kā izmitināt klātpienācējus. „Nevar jau visu laiku vākt un „apaugt” ar dzīvniekiem, tāpēc sapņoju par mūsdienīgu kaķu patversmi ‒ tā būs skaista, liela ēka kaķiem un nedaudz vēlāk vēl viena atsevišķa māja arī suņiem, ārpus pilsētas ar skaistu pastaigu vietu. Bet sākt es gribu ar kaķiem, man jau ēka noskatīta. Pagaidām viss atduras pret to, ka ir tikai divas rokas un 24 stundas diennaktī. Arī brīvprātīgos piesaistīt nav viegli, ir viens palīgs otrajā kaķu mājiņā. Vēl pāris cilvēku pieslēdzas, ja vajadzīgs transports. Pasūtījumi, grāmatvedība, priecājos, ka pieteicās palīgs grāmatvedības sakārtošanā. Kad sāku, nedomāju, ka ikdienā tas būs tik ļoti grūti. Esot iekšā, saprotu, ka viens nav komanda. Ceru, ka pāries vīrusa laiks un viss atsāksies, sociālajos tīklos jau biju ielikusi ziņu, ka meklēju domubiedrus, kuri vēlas nopietni iesaistīties. Es sapņoju, ka arī manā patversmē būs iespēja reizi nedēļā vai divas cilvēkiem atnākt, pabūt kopā ar kaķīšiem, tos paglāstīt.
Kā patversmes atšķiras no biedrībām? Bieži vien patversmes izvērtē potenciālos un nepotenciālos dzīvniekus ‒ kuri neiet uz kontaktu un kuriem ir fiziskas nepilnības. Kad dibināju biedrību, iepazinu patversmju darbības ikdienu. Vienā no patversmēm man pateica – ja domā ar to nodarboties, ir jāizstrādā kritēriji, kā vērtēsi, kuriem ir iespējas atrast mājas, bet kurš ir nepotenciāls dzīvnieks, nepotenciālie tiek iemidzināti. Dzīvnieku ir nežēlīga pārprodukcija, īpaši kaķu. Manā patversmē dzīvos visi – arī tie, kurus nepaņems. Lai Līvānos varētu ielas kaķu koloniju problēmu atrisināt civilizēti, kā tas ir izdarīts daudzās Eiropas valstīs, nepieciešama novada kopienas iedzīvotāju atbildīga attieksme pret dzīvnieku aizsardzību. Informēta pilsoniska sabiedrība nozīmē arī iesaisti un līdzdalību valsts pārvaldē mazo brāļu un māsu labturības jomā.”
Dzīvnieku aizsardzība – līdzdalība sabiedrības izaugsmē
Aktīvākās dzīvnieku aizsardzības biedrības darbojas Rīgā. To darbība vērsta, lai apzinātos katru īpatni kā vērtību, rūpētos par jebkura dzīvnieka labturību un aizsardzību, nodrošinātu tiesības un dotu iespēju dzīvot dzīvniekiem, kuriem jebkādu iemeslu dēļ ilgstoši nav iespējams atrast saimnieku. Biedrības „Ulubele” patversmē 2020. gadā tika uzņemti 1433 dzīvnieki. Biedrības „Juglas Dzīvnieku aizsardzības grupa” uzturētā dzīvnieku patversme „Labās mājas” darbojas pēc „no-kill shelter” (burtiskā tulkojumā no angļu valodas – „patvērums bez nogalināšanas”) principa. Suņi un kaķi patversmē nonāk no visas Latvijas un dzīvo šeit tik ilgi, kamēr viņiem tiek atrasti jauni un gādīgi saimnieki. Dzīvnieku aizsardzības biedrība „Liberta” palīdz nelaimē nonākušiem dzīvniekiem, izglīto cilvēkus par atbildīgu dzīvnieku turēšanu un aprūpi, ik gadus palīdzot atrast mājas ap 200 dzīvniekiem, piedalās „Noķer-sterilizē-atlaid” akcijā, lai ierobežotu klaiņojošo kaķu skaitu uz ielām, rīko pasākumus, lai popularizētu dzīvnieku adopciju.
Sabiedrības izpratni un izmaiņas dzīvnieku aizsardzības likumdošanas aktos rosina biedrība „Dzīvnieku policija”. Programmas „Aktīvo iedzīvotāju fonds” projekta „Dzivniekupolicija.lv un sabiedrisko inspektoru tīklojums Latvijas reģionos” ietvaros tiks paplašināta brīvprātīgo palīgu komanda, veidojot tīklojumu visā Latvijas teritorijā. Brīvprātīgie inspektori tiks apmācīti, lai palīdzētu situācijās, kad pazudis mājdzīvnieks un nepieciešama palīdzība tā atrašanā. Inspektori iesaistīsies gadījumos, kad tiek ziņots par mājdzīvnieka turēšanas pārkāpumiem. Ievērojot ētikas un privātuma normas, tiks veikta situācijas novērtēšana, apsekojot mājas, par kurām ienākusi sūdzība. Biedrība aicina savā komandā kļūt par „Dzīvnieku policijas” brīvprātīgo. Raksti info@dzivniekupolicija.lv, ja esi izlēmis iesaistīties!
Dzīvniekus, kuri atrodas Latvijas patversmēs, vienkopus var apskatīt www.dzivniekupolicija.lv .
Ināra Groce
Foto: Māris Justs
