Juris Viļums
Nearts lauks visapkārt!
Jorens Dobkevicš ir tikai divdesmit vienu gadu jauns puisis, kas šobrīd aktīvi strādā, lai Daugavpils 2027.gadā kļūtu par Eiropas kultūras galvaspilsētu, paralēli darbojas jauniešu biedrībā “New East” – kaudzi ar idejām ir īstenojis un aizvien ģenerē jaunas. Starp citu, viņš jau ir paguvis vairākus gadus pastrādāt Polijā, jo poļu valodu brīvi pārvalda – ir mācījies Daugavpils poļu ģimnāzijā. Kā jau daudziem latgaliešiem, viņa radu rakstos ir gan poļi, gan ebreji, gan latgalieši… Un tam visam pāri Jorens ir ar pasaules pilsoņa skatu – optimists, godīgi atzīst, ka ir darbaholiķis, un reizē arī diezgan kritisks pret vairākiem procesiem mūsu sabiedrībā kopumā.
Polija nav tālu
Jorens vairākos sociālajos tīklos savu uzvārdu ir ierakstījis pa poļu modei – “Dobkiewicz”. Kā jau ievadā minēts, viņā plūst arī poļu asinis, mācījies J.Pilsudska Daugavpils valsts poļu ģimnāzijā, jau skolas laikā ir bijuši braucieni uz Poliju, jauniešu kopā tikšanās projekti, līdz Jorens jau 15 gadu vecumā uzsāka darba gaitas. Sākumā, kā brīvprātīgais Pretošanās muzejā Varšavā (Muzeum Powstania Warszawskiego), kas veltīts 1944.gada cīnītājiem. Tad bijis projektu koordinators fondā “Palīdzība poļiem Austrumos” (Fundacja “Pomoc Polakom na Wschodzie”) – organizācija darbojas Polijas parlamenta paspārnē. Aktivitātes bijušas gan Varšavā, gan Viļņā (arī Beļģijā un Nīderlandē), tāpēc regulāri mērojis ceļu turp un atpakaļ, jo paralēli arī uzturējis saites ar Daugavpili.
Ne velti pirmā lielāka parādīšanās plašsaziņas līdzekļos Jorenam bijusi tieši Polijas televīzijā. Latvijā ir nācies pabūt gan LTV ēterā, gan Latvijas radio, gan dažādos Daugavpils puses medijos, pamatā tā ir informācija par pasākumiem, par iespējām jauniešiem aizvien iesaistīties dažādās aktivitātēs… Jorens ir kā tāds modinātājzvans, kas aicina nestāvēt uz vietas, negulēt, nežēloties, bet apskatīties sev apkārt, iet, pievienoties un darīt.
Jaunie Austrumi
Jau pirms pieciem gadiem izveidota biedrība “New East”, kas realizē dažādus, arī starptautiska mēroga projektus. Jau 2016. gadā tika uzsākts projekts ar nosaukumu “MediaLab”, kas pārtapa par izglītojošu žurnālistikas un medijpratības programmu visās trijās Baltijas valstīs. To atbalstīja arī ASV vēstniecības. Piecu gadu laikā īstenoti pasākumi vairāk kā 1200 jauniešiem no 7 dažādām valstīm un viss vēl tikai turpinās. Vairāki jaunieši, kas piedalījušies šajā programmā, tagad jau studē prestižās Lielbritānijas un ASV augstskolās.
Pamatā darbs ir vērsts uz jauniešu iesaisti – gluži vienkārši, lai viņi sāk domāt un lai nebaidās paust savas domas. Sākumā tiek nedaudz izstāstīta teorija, bet tad tiek rīkotas dažādas meistardarbnīcas un jaunieši paši runā par viņiem aktuālajām tēmām, un viņi paši apspriež veidus, kā labāk ir par tām izstāstīt tālāk, un praktiski dara lietas paši. Viņi gatavo publikācijas, radio raidījumus, podkāstus, video sižetus… Konsultācijām tiek piesaistīti patiešām vieni no labākajiem ekspertiem valsts līmenī – Toms Grēviņš, Raimonds Platacis, kā arī pētnieciskās žurnālistikas centra “Re:Baltica” pārstāvji un daudzi citi.
Jauniešu radīto saturu izmanto un izplata arī citi Latvijas mēroga mediji – LSM.LV, Latvijas Radio u.c. Kopā jau vairāk kā 300 dažādu stāstu, internetā vien šiem materiāliem jau ir vairāk kā 130000 skatījumu.
Jorens pastāsta par vienu piemēru. Jaunieši izveidoja podkāstu – Sadzirdi gleznu. Aicināja mūziķus radīt savu audio muzikālo interpretāciju par kādu konkrētu mākslas darbu – izstāstīt savu redzējumu, emociju. Sākotnēji bija doma, ka tas varētu būt aktuāli cilvēkiem ar redzes traucējumiem, taču tādā veidā tika iegūta iespēju ikvienam aplūkot gleznas no cita skatu punkta, sadzirdot to mūzikā. Arī tu vari noklausīties mūziķu veikumu šeit: https://redcircle.com/shows/sadzirdi-gleznu Projektā bija uzaicināti arī grupa “Laime Pilnīga”, Slobožaņins, Auziņš u.c.
Biedrība “New East” sadarbojas ar Baltijas Mediju izcilības centru un Nīderlandes vēstniecību. Jaunieši apgūst praktiskas zināšanas sociālo mediju kampaņu veidošanā. Liela uzmanība tiek pievērsta dezinformācijas mazināšanai – pēdējos gados ir strauji pieaudzis dažādu viltus ziņu jeb Fake News avotu skaits, tam visam klāt nākusi “Covid-19” pandēmija… Jārēķinās, ka reģionos joprojām ir problēmas ar saturīgas un kvalitatīvas informācijas pieejamību – pareizāk sakot – trūkst prasmju atšķirt graudus no pelavām.
Daudzi projekti īstenoti kopā ar sadarbības partneriem no Narvas (Igaunija) un Šauļiem (Lietuva). Ja tas ir kāds vairāku pakāpju konkurss, tad finālus aizvien ir centušies rīkot Daugavpilī. Bet jāatzīmē, ka daudzas lietas daugavpilieši patiešām varētu pamācīties no kaimiņiem, piemēram, Narvā.
Vēl jāatzīmē, ka biedrība ir tikai viena no divām Latgales organizācijām, kas ir iesaistījusies Latvijas Jaunatnes padomē. Jorens šobrīd aicina virzīt ideju par iespēju katrai fiziskai personai 1% sevis nomaksāto nodokļu ziedot kādai konkrētai sabiedriskā labuma organizācijai. Šādi piemēri jau darbojas Polijā un Lietuvā. Nevaldības organizācijas (NVO) tad aktīvi par sevi stāsta un piedāvā atbalstīt savas izvirzītās iniciatīvas, savukārt cilvēks tā uzreiz labāk var redzēt konkrētu sabiedrisku labumu no sevis ziedotās/ieguldītās naudas.
New East (jeb “jauno Austrumu”) tēma vijas arī citās Jorena aktivitātēs. “Mēs Latvijā aizvien skatāmies uz Skandināviju un gribam aizbēgt paši no sevis. Bet mums īsti nav nekā kopīga ar Norvēģiju. Daudzi norvēģi nemaz nezina, kur ir Latvija. Daudz līdzīgākas ir Čehija, Polija, tā pati Baltkrievija daudzējādā ziņā… Mums ir godīgi jāpaskatās uz to, ka esam Postpadomju telpa ar daudzām līdzīgām problēmām un risinājumi būs agrāk vai vēlāk jāatrod mums pašiem, izmantojot labus piemērus no līdzīgam valstīm…. Kopā to izdarīt varētu efektīvāk! Daudzām problēmām jau ir atrasti risinājumi. Apkārt ir labi piemēri, kāpēc mēs atkal un atkal mēģinām izgudrot velosipēdu no jauna? Pat tajā pašā Krievijā un Baltkrievijā par spīti visām valsts struktūru radītajām grūtībām ir daudzi piemēri, no kuriem mēs varam ko mācīties… Neesam nekādi unikālie. Pārāk lēni viss notiek.”
Jautāju, vai Jorens tagad seko nevienkāršajiem demokrātijas procesiem Baltkrievijā un Krievijā? “Protams. Ļoti ceru, ka beigās būs labi.” Tajā pašā laikā piemetina, ka arī sabiedrībai tur kopumā būtu daudz kur jāuzņemas atbildība – pārāk mazaktīva ir bijusi pēdējos gados.
LAVKA
Tieši tā – beņķītis, soliņš, uz kura piesēst un izstāstīt savu stāstu. Kopš 2016.gada Daugavpils un visa Latgales reģiona jauniešiem, kā arī jau starptautiskā mērogā kopā sarīkotas aptuveni 60 “Lavkas”. Tā ir iespēja jauniešiem uzzināt citu veiksmes stāstus, kā arī par to, kā pārvarētas grūtības, kā rasti risinājumi… Tā ir iespēja nepastarpināti uzzināt citu pieredzi un dibināt jaunus kontaktus, kā arī smelties iedvesmu un pārliecību savu ideju īstenošanas uzsākšanai. 2018. un 2019. gadā notika divi patiesi lieli pasākumi – viens Daugavpilī, otrs Varšavā. Toreiz vēl uz Daugavpili paguva atbraukt arī patiesi iedvesmojošu projektu īstenotāji no Baltkrievijas… Savukārt uz Poliju tika aicināti eksperti no Lietuvas un Latvijas. Lielākais pasākums notika Polijas Nacionālajā stadionā!
Katra tikšanās ir veltīta kādai konkrētai tēmai. Ir bijusi saruna ar remigrantiem, par biznesa iespējām, tūrisma lavka, Latgales kongresa simtgades pasākumu laikā notika mazākumtautību pārstāvju kopīga tikšanās u.c.
Jorens atzīst, ka daudzus pasākumus pandēmijas laikā grūti īstenot – gribas vai nu klātienē, vai tad arī labāk pagaidām nekā.
Jaunā Daugavpils
Savā darbībā Jorens aizvien ir centies atrast un iedzīvināt jaunas vietas Daugavpilī – tā kopā ar jauniešiem no jauna atklāts amfiteātris bijušajā kinoteātrī, Daugavpils Cietoksnī ir rīkoti dažādi pasākumi… Tagad aktualitāte ir jaunais Saules ielas radošais kvartāls. Jāatzīst, ka arī šo rindu autors to vēl pirms daudziem gadiem bija pamanījis, kā vienu potenciāli ļoti pievilcīgu vietu – pagalmā bruģēts pamats, apkārt vecās sarkano ķieģeļu ēkas – lieliska vieta pasākumu rīkošanai. Formāli tas esot Daugavpils Universitātes īpašumā, bet viņi gatavi to atdot lietošanā, bet komunālās izmaksas ir lielas. Šeit noteikti ir nepieciešams arī pašvaldības atbalsts. Jorens norāda, ka Daugavpilī nav koprades vietas, joprojām trūkst vietas neformālajiem pasākumiem…
Pamazām lietas attīstās – 30 mākslinieki ir izteikuši gatavību sadarboties, jau zināms, ka jaunajā kvartālā būs Daugavpils teātra rīkotas meistarklases – tas viss ir nevaldības organizāciju (NVO) un radošo cilvēku kopīgs sasniegums. Pandēmijas gadā tur pat blakus darbību ir uzsākusi arī jaunā radošā kafejnīca-pagalms “Rai.Daugavpils” (Domāts kā “paradīze” no krievu val.).
Jorens norāda, ka otrajā lielākajā Latvijas pilsētā beidzot vajadzīgs arī Jauniešu centrs. Viņš ir izpētījis statistiku – procentuāli jaunieši no Latvijas sabiedrības sastāda otru mazāko daļu Eiropā. Šajā rādītājā apsteidzam tikai Bulgāriju. “Maz jauniešu un vispār cilvēku iesaistās sabiedriskajās aktivitātēs. Mēs taču paši daudz ko varam mainīt – vismaz lokālās problēmas jau noteikti!” – šeit nevar Jorenam nepiekrist.
Par Saules ielas kvartālu turpinot, te varētu tikt izvietots arī birojs “Eiropas Kultūras galvaspilsētai”. Konkurss par to, kura pilsēta iegūs šo titulu 2027.gadā, vēl turpinās. Daugavpilij nopietna konkurence – Valmiera, Jūrmala un Liepāja. Pirmajā kārtā Daugavpils prezentēja sevi kā visa Latgales reģiona vērtību koncentrētāja – to visu kodējot ar vārdiem “Lingua franca” – tātad vieta, kur mēs spējam atrast kopīgu valodu starp dažādām kultūrām, dažādām tautībām, dažādām literārām valodām. Žūrijai neesot bijis skaidrs, kā tajā visā iederas latgaliskais! Taču latgaliešu valodai noteikti ir svarīga loma šajā Daugavpils kultūras stāstā. Komanda tagad meklē labākos veidus, kā to īsi un kodolīgi izskaidrot cilvēkam no malas. Lai nav atkal stereotipi par separātismu vieniem vai pārlieku lielu nacionālismu otriem…
Hi!Story
Viens no aktuālākajiem Jorena darbiem saistās ar šo vārdu, kas ir oriģināla vizualizācija angļu vārdam “history” (vēsture ), bet pa vidu ieliekot izsaukuma zīmi, sanāk apmēram “Sveiks! Te ir stāsts.”
Pirmais pasākumu cikls ar devīzi “Hi!Story Latgola” jau ir veiksmīgi noticis, žurnāla “A12” iznākšanas brīdī jau aktuāls būs “Hi!Story America”. Katrs gribētājs saņem Daugavpils pilsētas karti ar atzīmētiem vairākiem punktiem, kurus pasākuma dalībniekam ir jāsasniedz pēc iespējas lielākā skaitā. Katrā punktā ir atrodams QR kods ar stāstu un uzdevumu, kuru izpildot, atbildi var ierakstīt kartē atstātajā brīvajā laukā. Katrs var izvēlēties pats sev ērtāko veidu, kādā secībā šos punktus vākt. Var izmantot arī velosipēdu vai sabiedrisko transportu. Rezultātā cilvēks apskata pilsētu, apmeklē zīmīgas vietas un pie reizes uzzina ko jaunu par Latgales vēsturi vai par slaveniem latviešiem, kas savu dzīvi vadījuši ASV. Vēl Jorens plāno līdzīgu pasākumu sarīkot ar Polijas tematiku – nedrīkst aizmirst, ka Pirmā pasaules kara beigās tieši Polijas karaspēks deva nozīmīgu artavu Daugavpils atbrīvošanā.
Un te varētu beidzot sākties stāsts arī pašu Jorenu! Taču rakstam atvēlētais rakstu zīmju daudzums jau ir gandrīz izsmelts.
Īsi par visu pārējo
Jorens vienu pēc otras uzskaita dažādus pasākumus un virzienus, kuros ir piedalījies, kuros tiek darīts šobrīd vai kuri vēl padomā… tam visam, godīgi sakot, grūti pat izsekot.
Bez jau pieminētajām aktivitātēm Jorens paguvis strādāt pašvaldības struktūrās, fondu finanšu piesaistē, statistikas apkopošanā… Viņa uzmanības laukā tikusi sociālā uzņēmējdarbība, ir doma izveidot fondu mākslinieku atbalstam reģionos, klimata pārmaiņas… Arī Jorens paguvis noķert laiku, kad ar savām burciņām gājām pēc krējuma, tagad visapkārt plastmasa. “Ekoloģija – pirmkārt, tas nav par kosmosu, bet par apdomīgu dzīvošanu tepat – mēs paši esam atbildīgi par savu un savu līdzcilvēku dzīves kvalitāti. Bet bez fanātisma. Nepatīk galējības.”
Jau iepriekš kādā no intervijām Jorens ir īsi un godīgi formulējis savu attieksmi pret Daugavpilī un laikam arī visā valstī notiekošo: “Šeit dzīvot ir mans sapnis, nevis mērķis.”
Viņš atzīst, ka kopumā daudz kā pietrūkst – te vēl nearts lauks! Daudz dažādu iespēju. Un reizē arī daudzas lietas grūti izprast – šķiet neadekvātas vairākas sabiedrības un politiķu radītās perspektīvas. Jorens neslēpj, ka reizēm Polijā licies, ka tur ir vairāk līdzīgi domājošu cilvēku. Sāpīgi, ka daudz paziņu no Daugavpils ir aizbraukuši: citur maksā labāk, vairāk karjeras iespēju un vairāk iespēju pašam attīstīties. Brīžiem šķiet, ka citur tu vienkārši esi vairāk vajadzīgs (vairāk gaidīts). “Kaut kāda sistemātiska kļūda ir notikusi – īstenībā, bieži vien mēs paši neesam gatavi pa īstam sadarboties.”
Pieminam arī “latviešu-krievu” tēmu Latvijas plašsaziņas līdzekļu un politiķu vārdos. “Tas konflikts vienkārši jau 30 gadus tiek mākslīgi uzturēts un aizvien uzkurināts.”
Jorens savulaik paspējis pastudēt filoloģijas pamatus. Pats labprāt skatās oriģinālvalodā vairāku valstu medijus. Cik daudz valodu zina vai vismaz saprot? Daudz.
Lai daudz labu ideju, darbu un atsaucīgu cilvēku apkārt mums visiem!
