Mākslinieki un biedrības

Pilsētām ir svarīgi, lai veidojas mākslas kopienas, iniciatīvas, mākslinieku grupas. Tas bieži notiek caur dažādām studijām un veido pievilkšanās punktus, kuri nav bāzēti tikai uz valsts vai pašvaldības institūcijām. Akustiskie pasākumi, teātris ar specifisko piedāvājumu, arī caur latgaliešu valodas integrāciju pasākumos, pirmizrādes veido kultūras bagātību. Pievilkšanās punkti, kurus rada cilvēki ar savu autoritāti,  mainās un attīstās.  Turklāt biedrības ir tā  forma, kā savu projektu kopā ar domubiedriem veidot, iznest vērtēšanai citiem un saņemt novērtējumu,  startēt tālāk. Un tas ir būtiski, ka ne tikai kāds no augšas nosaka toni, kādai ir jābūt kultūrai, bet  paši cilvēki, mākslinieki ir toņa noteicēji,  idejas nesēji un aktīvi kultūras segmentā.

Kā veidojas pilsoniskā atbildībā mākslā?

Tas ir viens no vēstījuma formātiem. Tāpat kā runāt vai rakstīt, tikai vizuālajā mākslā – cita forma, cits materiāls un instrumenti kā mākslinieks veido komunikāciju. Arī gleznojot dabu, arī tā ir komunikācija, jo sasniedz noteikto auditoriju, kura viņu saprot un kura ir pieejama.

Gana būtiski, veidojot Marka Rotko mākslas centra saturu, ir ielikt izstāžu programmā arī keramikas projektus. Un, ja sākotnēji varētu šķist, ka tas jau ir no tradīcijām, ka lietojam traukus, kuriem ir noteiktas formas. Bet arī citi  trīs dimensijās keramikā veidotie objekti ir labi saprotami, bieži vien var skatīties no dažādām pusēm un tā komunikācija līdz skatītājam ir daudz plašāka, vairāk interpretējama nekā plaknes darbos. Forma un medija veids, kā mēs ar mākslu varam sarunāties, veido mākslinieka attieksmi pret sevi un apkārtējo sabiedrību, kurā viņš dzīvo, un ir sava veida neverbāls dialogs caur tādām jutīgākām maņām.

Ainavā ir krāsa, ir kompozīcija, tā veido kādu noteiktu noskaņojums, noskaņojums ir cilvēka psiholoģisko reakcija uz kaut ko. Ja šo iegūstam un ieejam sabiedrībā, kur ir nokaitēta situācija, tad šo problēmu, ar kuru sākām saskarties, to sāksim uztvert pavisam citādāk. Nekā, ja būtu apskatījuši agresīvāku darbu, sociālas problēmas skarošas un, ja vēl tā tēma turpinās diskusijā, tas veidos jau citu formu un papildinājumu. Līdz ar to šī māksla var neapzināti būt mīkstinātāja vai sakāpinātāja. Pašam māksliniekam jāskatās, droši vien, ka pilsoniskais izriet katram savādāk radīšanas procesā. Viens ir reālistiskais, cildinot, skatot Latgales dabā, mākslinieks savu pilsoniskumu veido caur to, dokumentāli iemūžinot dabas un kultūras vērtības. Vai tas ir portretējums, mūsdienās ir fotogrāfija, tomēr tā ir klasiskā mākslas forma, kura nav pazudusi un nepazudīs. Mākslā atgriežas arī superreālais un tas ir aktuāls šodienai. Tik pat labi pastāvošais abstraktais, simboliskais vai konceptuālais arī turpina tos pašus stāstus,  tikai citādā griezumā.

Ināras Groces saruna ar mākslinieku, Marka Rotko mākslas centra vadītāju Māri Čačku, 2022. gads

Iesakām