Iedzīvotāju iesaiste kopienas dzīvē caur teātra mākslu Latvijai ir jauna pieredze. Balvu novadā vēl pirms kovida laika tapa Tilžas teātra “Spogulis” kopienas laikmetīgais iestudējums “Breinuma līpa”, kura iniciatore ir amatierteātru režisore Inese Daukste. Izrāde balstījās uz izzinātajiem ciema stāstiem, to izspēlē iesaistot Tilžas iedzīvotājus. Tiekoties ar Inesi, lūkojam rast atbildes uz jautājumiem par attālāku vietu nākotnes izredzēm un paša cilvēka līdzdalību savas dzīves vides veidošanā.

No Abriņas uz Tilžu

Tilžas pagasts Latgalē ir īpašs, vēsturiski tas izveidojies Ruskulovas muižas teritorijā, kuras īpašnieks O. fon Lēvenšterns ap 1883. gadu, dalot zemes par brīvu, piesaista daudz luterticīgo latviešu zemnieku no Vidzemes un Kurzemes guberņām. Līdz ar to uz Tilžu pārceļas citu reģionu iedzīvotāji, tāpēc latgaliešu valodu te lieto retāk. Nelielajā ciemā par daudzām ticībām liecina arī četru konfesiju dievnami – katoļu, luterāņu, pareizticīgo un baptistu.

Ineses Daukstes dzimtā vieta ir tuvāk Latvijas robežai – Abriņas ciems. “Krusttēvs, kad atbrauca, vienmēr teica: “Vasali, pitalovskie!” (Ciema nosaukums ir līdzīgs Ābrenei, tagad – Pitalova, – I.G.). Māte kopš mazām dienām gan mani, gan brāli centās pieturēt pie mājām, ka nevajag pa pasauli braukāt, ir jādzīvo un jāstrādā mājās. Bija sapnis iestāties Rēzeknes mākslas skolā, iedomājos, ka varu būt gleznotāja. Māte projām nepalaida, brālim jāiet armijā, un kurš tad tās trīs govis slauks? Es gribēju to mākslas skolu, bet man bija govis, siena pļaujas. Bija sapnis arī par teātri, nezinu, kā sapratu, ka Rīgā latgalisko izloksni īpaši negaida. Tā kā man patika bērni, izvēlējos pedagoģisko ceļu. Pēc mācībām darbu uzsāku Tilžas internātskolā. Sākumā nezināju, uz ko eju un ko nozīmē internātskola, tajā mācījās riska ģimeņu bērni un bāreņi. Tilžas internātskolā bērniem vajadzēja ģimenes, tāpēc arī kolektīvu veidojām kā ģimeni. Ja kādam bija jāiet palīgā, tad nebija jautājumu. Jāiet! Ģimeniska sajūta bija, un paši dzīvojām kā liela, spēcīga ģimene. Nostrādāju vairāk nekā 25 gadus, nāca lūziens, kad sapratu, ka sevi esmu izsmēlusi. Tāpēc apguvu papildspecialitāti – skolotājs-logopēds, jo ir ļoti daudz bērnu, kuriem vajadzīga logopēda palīdzība. Kad internātskolu slēdza, tajā mācījās ap 60 bērnu. Mazā ciemā likvidēt iestādi nozīmē ļoti daudz, vairāki desmiti darbinieku zaudēja darbu. Tilžā no viņiem tikai daži pārgāja uz vietējo vidusskolu (tagad – Tilžas pamatskola, – I.G.), daļa braukā strādāt uz Balviem. Paiet garām internātskolai vēl aizvien ir skumji. Vieta jau tukša nepaliek, tagad Tilžas internātskolas telpās dzīvo ukraiņi, viņu bērni iet skolā. Vieta ir aizpildīta, bet citādāk. Saliedētība ar ukraiņu bēgļiem neveidojas, jo ģimenes te tikai uz dažiem mēnešiem. Paiet laiks, un viņi brauc tālāk, uz citām Eiropas valstīm, nepaliek. Ja būtu darbs, tad paliktu, bet ukraiņiem te nav darba, ko piedāvāt.”

Teātris un Tilža

Līdzās pedagoga darbam vienmēr ir bijusi režija, pasākumu organizēšana un vadīšana. Teātris ieņem nozīmīgu lomu Ineses dzīvē un kļūst par neatņemamu tās sastāvdaļu. No sākuma Inese uzsāk darboties Tilžas kultūras nama dramatiskajā pulciņā, pēc tam kļūst par šī kolektīva režisori. Teātra darbība vērsta ne tikai uz sabiedrības interešu apmierināšanu, uzsvars tiek likts arī uz kolektīva dalībnieku izglītošanu, attīstīšanu un pilnveidošanu.

Inese stāsta, ka teātris saistīja jau kopš mazām dienām. “Visi teica, ka spēlēt man labi padodas. Kad atnācu uz Tilžu, teātris jau darbojās un to vadīja Andrejs Ločmelis. Noskatījos izrādi “Dzimtā zeme”, sapratu, ka šis nu gan ir labs kolektīvs. Atnācu kā aktrise un spēlēju Vulfa viencēlienus, bieži radās domstarpības, jo uzskatīju un jutu, kā ir jādara. Ik pa brīdim turējos pretim režisoram, jo man bija savs viedoklis gan par personāžu, tipāžu, gan par izrādi. Kad Andrejs Ločmelis devās projām, viņš piedāvāja vadīt teātri man, jo gribēja to atstāt labās rokās. Laukos amatierteātris ir iespēja justies noderīgam. Tas bija primārais, ka, spēlējot teātri, ejam atpūsties, parunāties, paspēlēt un komunicēt. Un otrs – apmierinām skatītāju vajadzības, spēlējām izklaidējošus gabalus.”

Režija novadā ir pieprasīta, Inese piekrīt vadīt arī Vectilžas amatierteātri “Melnais kaķis”, teātra studiju Balvu Kultūras un atpūtas centrā. Teātrī patīk pats process līdz uzvedumam, pirmizrādes sagatavošana. Top tradicionālas un netradicionālas izrādes, tiek izklaidēti skatītāji Balvos, Viļakā, Gulbenē, Alūksnē un Rēzeknē. Iestudētais tiek pamanīts un novērtēts, amatierteātri gūst atzinības un balvas.

“Vienā brīdī apjautām, ka teātri jāspēlē ne tikai izklaidei. Repertuāros sāk parādīties dziļāki un vairāk pārdomāti darbi. Lai veidotu atbildīgu un domājošu teātri, jāmācās un jāmeklē iespējas izglītot un pilnveidot sevi. Tas nozīmē apjaust un saprast, kas tad ir režisora būtība – ne jau tikai izvēlēties lugu, lai visiem ir lomas, viss aiziet un nav jādomā. Tāpēc sāku vērtēt klasiski psiholoģisko teātri, sākumā daudzas lietas neizpratu, un to neizprata arī mani aktieri, mans viedoklis bieži nesakrita ar aktieru viedokli. Redzēt teātri savādāk palīdzēja režisors Valdis Lūriņš. Pēc Gada izrādes, par kuru saņēmu gan kritiku, gan slavinošus vērtējumus, pieteicos pie Valda Lūriņa kursos Latvijas Nacionālajā kultūras centrā, pārvarot savu komunikācijas barjeru. Pēc tam organizēju režisora Valda Lūriņa kursantu salidojumu “Krāsa spēlē teātri”, kurā aizsākas tradīcija organizēt meistarklases amatierteātru dalībniekiem un režisoriem.”

Kopienas teātris

2019.gadā Balvu novadā Inese ievieš kopienas teātri, kas vasarā vainagojas ar laikmetīgu iestudējumu “Breinuma līpa”. Izrāde ir vairāku paaudžu, amatiermākslas kolektīvu, vietējo iedzīvotāju un profesionālu mākslinieku sadarbības rezultāts, kas vēsta par Tilžas ciema pagātni un nākotni. Kopienas teātris vēl ir iestudējis Ziemassvētku izrādi “Par ticību, cerību un mīlestību…” pēc K.Skalbes pasakas “Ūziņš” motīviem.

“Kopienas teātris bija mana iespēja meklēt ko jaunu. Piedāvāja kopienas teātra kursus, un mēs aizšāvām uz Rīgu. Kursu noslēgumā bija jāaizstāv kopienas teātra iestudējuma ideja. Man patika Latgales pasakas, iedomājos, ka tās varētu izspēlēt, un manu priekšlikumu režisori akceptēja. Rakstījām projektu, un tad tas pārvērtās, ka izrāde jāgatavo par to, kā radusies Tilža. Praksē atnāca divi filoloģijas studenti, intervējām vecākos ciema iedzīvotājus. Atvērās cita, nezināma pasaule, jo izrādās, ka līdzās dzīvo stāsti, kas ir paņemami un iestudējami.

Mums Tilžā ir brīnumu liepa, pie tās radusies katoļu baznīca. Ir nostāsts, ka viens kareivis gājis garām Tilžai, apgūlies pie vienas liepas un sapnī redzējis eņģeli, kurš teicis, ka šajā vietā jābūvē baznīca. Bet no tilžāniešiem uzzinājām citu nostāstu. Ciema apkaimē esot dzīvojis dīvainītis, kurš katru svētdienu braucis uz Tilžu un pie viena akmens lūdzies, sakot, ka Tilžai vajagot baznīcu. Viņš sapnī redzēja eņģeli, kas teicis, ka nepareizā vietā lūdzoties, vajagot kalnā, kur liepa aug, tur arī baznīca jābūvē. Šis motīvs bija vairākos nostāstos, tāpēc to iestudējām. Teika ar laiku bija aizmirsusies, vienā no tām reizēm bezdarbnieki liepu nozāģēja, kokam esot bijis caurs vidus. Tas sasaucās ar laiku, kad zuda internātskola. Tagad Tilžā nav breinuma līpas. Tā nepadomājot dzīvē daudzaslietas nogriežam.”

Visi kopā laikmetīgā izrādē

“Izrāde “Breinuma līpa” veidojās no aktuāliem jautājumiem Tilžas vēsturē. Sākām baznīcā, korim izdziedot svarīgus notikumus no ciema dzīves – kara laiks, ebreju izvešana, izsūtījumi. Tas vēstīja skatītājiem, ka katrai vietai ir savs fenomens un attīstības gaita, kura brīžam ir gana traģiska. Izrādes pamatjautājums – kas ar šo vietu notiks tālāk?

Baznīcas apmeklētājus uz nākamo izrādes punktu kultūras namā vedām ar autobusiem. Pieaicinot uzņēmējus, apspriedām Tilžas ciema nākotni. Simulācijas spēlē tika prezentētas dažādas biznesa idejas – dabas parka izveide, filmēšanās rapšu laukā, pieczvaigžņu viesnīca internātskolas ēkā, kazino ierīkošana. Skatītāji balsoja un atbalstīja ideju par pieczvaigžņu viesnīcas izveidi. Tad ar autobusiem pārvietojāmies uz internātskolas virtuvi un izspēlējām pēdējās vakariņas pirms Jēzus sišanas krustā. Lasījām fragmentus no bērnu sacerējumiem – ko nozīmē ģimene, skola, pasaule. Piedalījās Tilžas bērnu deju kolektīvs, izspēlējot mazas etīdes. Tie bija izrādes emocionālākie brīži, daudziem acīs sariesās asaras. Vai kopienas teātri sabiedrība uzreiz izprata, grūti spriest. Skatītāji bija gaidījuši Rīgas režisoru klasisku teātri, tāpēc daži bija vīlušies par rezultātu – vai tad braukāšana ar autobusiem ir teātris, un paši stāstus stāstījām! Kopienu veido, iesaistot visus, kā izrādē “Breinuma līpa”, katram bija sava vieta un lieta, kas iestudējumā jāizdara. Un arī iedzīvotāji piedalījās kā liepas zāģētāji, kuri ik pa brīdim ar motorzāģi pagāja garām skatuvei, atgādinot, ka tas viss var būt nogriezts. Ja tagad radītu kopienas teātra izrādi, izrādē viennozīmīgi piedalītos arī ukraiņi.”

Atrast savus cilvēkus

“Tilžas nākotne ir atkarīga no pašiem iedzīvotājiem. Tagad panīkums pēc kovidlaika, atjaunojam spēkus arī kultūras dzīvē. Ja spēsim atrast vīziju, uz kurieni virzāmies un kurp ejam, tad pastāvēsim. Sabiedrībā jau valda uzskats, ka darīt nav ko, un tas saistās ar vispārējo neapmierinātību pret valsti, valdību. Feisbukā nobloķēju visus cilvēkus, kuri nav lojāli pret valsts amatpersonām, sapratu, ka negribu savā draugu lokā tos, kuriem patīk izteikties nievājoši par savu dzimto vietu un vadītājiem. Kopš esmu izdarījusi izvēli, ar kuriem tiekos un runāju, labo ir palicis vairāk. Cilvēks jau pats rada apstākļus un atrod tos cilvēkus, kas viņam ir vajadzīgi.

Ja ir cilvēki, kuri spēlē, teātrim jāpastāv. Tagad Tilžas pamatskolā vadu teātra mākslu un pie manis ir atnākuši 15 forši jaunieši, viņiem patīk teātris. Bet tas tikai līdz 9.klasei, pēc tam aizbrauc no Tilžas, aiziet tālāk mācīties. Bet arī tie, kuri kādreiz ir spēlējuši pie manis, atbrauc vasarā uz pagasta svētkiem un vienmēr piedalās. Iedzīvotāju skaita samazināšanās tendence saglabāsies. Kultūra ir tā, kas cilvēkus piesaista un iesaista, īpaši ar neierastiem pasākumiem – maskošanās gājieni, aktivitātes ģimenēm ar bērniem, tam ir labs apmeklējums. Nevēlamies palikt uz vienas līnijas, vienmēr ir jāmeklē jaunas iespējas.

Teātrī tos joku gabalus vairāk nespēlēsim. Pašos cilvēkos ir kas mainījies. Uzsākta sadarbība ar Birutu Zujāni, iestudēsim viņas lugu. Katram cilvēka un kolektīva garam ir sev atbilstošās lugas, neesam jaunie, tā blaumaniskā spēlēšanās jau ir pagājusi. Ko tik mēs nespēlējām, tik daudz, un no tā visa ir bijis prieks. Bet viss jau mainās. Ko domājam savos astoņpadsmit, bet jau ko citu – trīsdesmit gados un pie kā nonākam pusmūžā, tas ir pavisam savādāk. Tāpat arī teātrī – jāiet dziļumā.”

Vēstures izzināšana un Sibīrijas vēstules

Inese stāsta, ja nestrādātu skolā, tad atklātu sevi kā muzeja darbinieku. Tagad vada ekskursijas Tilžas Svētā Jāzepa Romas katoļu baznīcā, interesējas par pagasta vēsturi un apkopo iedzīvotāju atmiņas par dzīvi pirms un pēc Otrā pasaules kara. “Viena ģimene uzticēja tuvinieku rakstītās vēstules izsūtītajiem uz Sibīriju. Sarakstījās brālis un māsa, brālim bija izteiksmīga un tēlaina valoda, dziļa emocionālā pasaule, katrs vēstījums sākās ar dabas aprakstiem – kā saulīte staigā pa zemes virsu. Ļoti poētiskas vēstules, neskatoties uz tām sāpēm. Mēs daudz zinām par dzīvi Sibīrijā, bet nezinām, kas bija jāiznes palicējiem, kuri bija šķirti no saviem radiem. Un kas tad to “gaišās nākotnes” dzīvi te cēla? Paši cilvēki to darīja ar smagu darbu, bez algas un pusbadā. Mans atklājums bija tas, ka no Sibīrijas izsūtītie sūtīja paciņas uz Tilžu, nevis otrādi. Protams, sākumā tuvinieki uz Sibīriju, bet pēc tam cukuru, miltus sūtīja no turienes, jo grūti bija arī šeit. Par bēdām nerakstīja, tās nesa cilvēcīgi un neizkliedza visai pasaulei, uzturēja sibīriešus ar cerībām – atgriezieties, mēs jūs gaidām. Pagājušajā gadā uzrakstījām vēstulēs balstītu lugu.”

Tilža ir mana vieta

“Dēls dzīvo Anglijā, pieņēma lēmumu aizbraukt, un es neiebildu. Savu dzīvi esmu piepildījusi šeit. Mana vieta ir Tilža, te mani cilvēki, te mans teātris, kurā var radoši izpausties, te iegādājos vecu māju un atjaunoju. Tas latgaliešiem ir raksturīgi – vairāk paļaujamies uz likteni. Pieņemam, ka tā ir jābūt, mūs ietekmē ticība un paļāvība. Man patīk viss, kas ar mani dzīvē ir noticis. Arī visas neveiksmes, kuras dara cilvēku stipru. Vai protam no tā paņemt un saprast, ka pārbaudījumi nāk par labu, jo līdzās tiem dzīvē tomēr prieka ir vairāk.”

No Ineses Daukstes stāstiem Facebook kontā:

“Briesmīgāk ir redzēt drēgnumu cilvēku acīs. Tur viņš ir izdarījis savu posta darbu. Mīlestība ir padzīta, ticība nosista, un sirdī rūgst neapmierinātības vīns. Cilvēks izgāž savu neapmierinātību uz tuvāko. Trin mēli un smejas par otru, par kaimiņiem, paziņām, darbabiedriem. Lād valdību un valsti. Cilvēkā drēgnums sēž kopā ar savu draugu, sit kārtis… Triec nelūgto viesi prom! Padomā, ko šodien labu vari izdarīt savā mājā! Palutini savējos ar smaržīgu rudens sautējumu vai izcep ābolmaizi! Piezvani kādam vai uzraksti kaut ko labu! Izdari šodien kaut ko labu!!!”

Uzziņai

Kopiena – sociāla grupa, kuru vieno kopīga dzīvesvieta, tradīcijas, pieredze vai kādas intereses.

Kopienu teātris ir pasaulē populāra metode (community theatre, applied theatre) un skatuves mākslas veids, kas vērsts uz vietējās vides attīstīšanu, izzināšanu un vienošanu. Kopienas teātris var apvienot daudzveidīgus elementus no profesionālā teātra, amatierteātra, antropoloģijas vai stāstniecības. Tā mērķis ir izzināt kādas kopienas vēsturi un notikumus, caur tiem veicinot lokālpatriotismu un piederības sajūtu.

Eiropā un Amerikā kopienas teātris sāk strauji attīstīties pagājušā gadsimta pirmajā pusē. Tā misija ir ne tikai izklaidēt, bet arī izglītot un apvienot iedzīvotājus, izmantojot teātra mākslu. Inovācija, laikmetīgums un brīvprātīgo iesaiste ir viens no veidiem, kā kopienas teātri nodrošina augstvērtīgas izrādes un paplašina skatītāju pieredzi. Dalībnieki teātrī iesaistās brīvprātīgi – dejo, spēlē, paši izgatavo dekorācijas un šuj tērpus. Bieži vien tiek piedāvātas arī izglītojošas aktivitātes – teātra skolas vai meistarklašu nodarbības sadarbībā ar teātra profesionāļiem, tādējādi stiprinot teātra lomu un nozīmi kopienas dzīvē.

Iesakām