Katru gadu tiek noskaidrots Eiropas cilvēks Latvijā. Šo titulu piešķir sabiedrības balsojumā cilvēkam, kurš ar saviem darbiem ir devis būtisku ieguldījumu Eiropas kopējo vērtību stiprināšanā Latvijā un Latvijas vārda spodrināšanā Eiropā. Pieteikumā uz nomināciju izvirzītais Oskars Zuģickis, nevalstisko organizāciju aktīvists un līderis, tika atzīts par Daugavpils lepnumu. Par gada Eiropas cilvēku Latvijā titula sacensību Oskars ir saņēmis godpilno sudraba nomināciju.
Informācijai:
“Gada Eiropas cilvēks” ir apbalvojums, ko pasniedz nevalstiskā organizācija “Eiropas Kustība Latvijā”. Šis apbalvojums izveidots 1998.gadā ar mērķi godināt cilvēku, kurš, pēc sabiedrības domām, ir visvairāk veicinājis Eiropas integrāciju Latvijā un Latvijas integrāciju Eiropā. “Gada Eiropas cilvēka Latvijā” titulu ir saņēmis Ralfs Eilands, Vaira Vīķe-Freiberga, arī kādreizējais daugavpilietis, matemātiķis Andris Ambainis.
“Gada Eiropas cilvēka” titulu Latvijā ir ieguvuši atpazīstami dziedātāji un politiķi. Šogad tiek novērtēts darbs ārpus skatuves prožektoriem. Par 2022. gada Eiropas cilvēku Latvijā atzīts “tviterkonvoja” veidotājs Reinis Pozņaks, kurš pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā aicināja cilvēkus palīdzēt un ziedot automašīnas Ukrainas aizstāvjiem.
Tevi izvirzīja par aktīvu darbu nevalstisko organizāciju sektorā. Titula sudraba godalgas ieguvējs ir masu mediju uzmanības centrā, kā jūties ar iegūto popularitāti?
Sajūtas ir labas, paldies tiem cilvēkiem, kuri ir izvirzījuši, un vēl lielāks tiem, kuri balsoja. Saņemt sudraba godalgu tik augsta līmeņa pasākumā kopā ar valstī atpazīstamiem cilvēkiem ir liels gods un arī sabiedrības pateicība. Reti gadās tik pastiprināta uzmanība, kad intervē dažādi nacionāla un reģionāla līmeņa mediji.
Kādas vērtības šobrīd ir svarīgas sabiedrībai?
Tagad daudzi cilvēki savā dzīves uztverē vērtības ir jaudīgāk salikuši pa plauktiem. Interese par notiekošajiem procesiem kļuvusi lielāka. Novēroju, ka iedzīvotāji ar prieku iesaistās un piedalās pasākumos. Apmeklētības rādītāji ir palielinājušies arī interneta skatījumos. Ja pasākums notiek Līvānos, kura nebūt nav milzīga pašvaldība, bet sasniegtā auditorija ir vairāk nekā 2000, tad tas ir labs radītājs, ka sabiedrību Eiropas lietas interesē. Mēs aizvien lielākiem soļiem ejam tajā virzienā.
Šobrīd esi centra “Europe Direct Dienvidlatgale” vadītājs. Pieteikumā uz nomināciju ir norādīts, ka tavas spējas aizraut un vienot Daugavpils un Latgales jauniešus ir prātam neaptveramas, kā jau minēji, piesaisti tūkstošiem cilvēku pasākumiem, tas liecina par prasmi sarunāties. Darbojies arī Dienvidlatgales nevalstisko organizāciju centrā.
Dienvidlatgales nevalstisko organizāciju centrs ir viens no vecākajiem Latvijā, darbojas kopš 1998.gada, nevalstiskajā sektorā strādāju vēl pirms centra izveidošanas. Kad atnācu uz Daugavpili pēc Gaigalavas vidusskolas, mans pirmais darbs bija infolapas izveide, konkursu apkopošana, sadarbība ar nevalstiskajām organizācijām. Kopš tā laika tas manī ir iesakņojies. Iedzīvotājiem bija informācijas sala, kur var pajautāt, un varēju izstāstīt, kurās durvīs jāklauvē, lai tās atveras. Dienvidlatgales NVO centrs palīdz cilvēkiem realizēt mazo vai lielo dzīves sapni. Man ļoti palīdz darbība nevalstisko organizāciju sektorā, tagad arī Aktīvo iedzīvotāju fondā kā reģionālajam pārstāvim. Noorganizēti vairāk nekā 500 pasākumi, esmu bijis teju katrā pagastā, ikvienā Latgales pašvaldībā varēšu satikt kādu, kurš ir pazīstams, un sveicināties uz “tu”. Latgalē daudzi aktīvie cilvēki strādā arī pašvaldībā. Tā nu sanāk, ka pašvaldība un NVO sektors ir ļoti tuvu esoši. Jau 2007.gadā noslēdzām sadarbības memorandu ar Latgales reģiona nevalstiskajām organizācijām, mērķis bija kopā pamatot finansējuma nosacījumus, kuri ir būtiski biedrībām, tai skaitā lauku atbalsta Leader programmas īstenotājiem, rezultātā šīs programmas nosacījumi ir daudz draudzīgāki.
Saprotam, ka demokrātijas vērtības visiem ir kopīgas, dalāmies labajā pieredzē. Kā labos piemērus var minēt aktivitātes pilsoniskās sabiedrības stiprināšanā mazākumtautību jomā, organizāciju kapacitātes celšanā. 2016.gadā Daugavpilī uzsākām pirmo kultūras festivālu “Pynu, pynu sītu”, vairāk nekā 50 pasākumu trijās dienās ar 1500 dalībniekiem. Tas ir izaudzis un jau šogad tiks integrēts Vispārējos dziesmu un deju svētkos kā atsevišķa programma, daļa no lielajiem svētkiem. Tie jau ir tie patīkamie mirkļi, kad uzsāktais darbs aiziet plašumā. Tie procesi, kuri ir demokrātijas stiprināšanas lauciņā, arī tie augs un attīstīsies, kad savos uzskatos un vērtībās, kas norisinās apkārt, būsim stiprāki.
Daugavpils pašvaldība kļuva pazīstama ar domes priekšsēdētāja Andreja Elksniņa izteikumiem par padomju okupācijas pieminekļiem, Krimas piederības jautājumu. Kā ir dzīvot pilsētā, kur Eiropas vērtības ne vienmēr tiek atbalstītas?
Eiropas goda pilsonis Žans Monē savulaik ir teicis, ka Eiropa tiek kaldināta krīzēs. Tā tas ir arī mūsu dzīvē, īpaši pēdējos gados – ekonomiskās, veselības un kara krīzes. Tas ir laiks, kad neapskaužu nevienu iedzīvotāju un arī politiķus. Lēmumos nav priekšzīmes, kā darīt pareizi, jārīkojas drosmīgi un bieži var kļūdīties. Politiķim ir grūti izlaipot starp saviem uzskatiem, vēlētāju balsīm, un nekad nebūsi ar vienu teikumu labs visiem. Tas nav viegli izdarāms. Vienkāršāk ir tur, kur visi iedzīvotāji sliecas vienā virzienā, tas ir labākais risinājums. Daugavpilī un arī Rēzeknē sabiedrība ir sadalījusies divās nometnēs ar divām dažādām dzīves uztverēm. Šobrīd jāpievērš uzmanība mediju telpai, tiem rīkiem, ar kuriem var stiprināt iedzīvotāju domāšanu. Medijos jāstāsta Latvijas kopējais tēls, kādas ir svarīgās lietas, tad veidosies cits skatījums. Un tad vēl jādomā, lai informāciju aiznestu tajā vienīgajā valodā, kādu cilvēks saprot. Varam būt ļoti spītīgi, bet, ja neizstāstām reālās lietas, kas notiek, cilvēks domās tā, kā viņam kāds cits iestāstīs.
Daugavpils pretendēja uz Eiropas kultūras galvaspilsētas titulu 2027.gadā, kuru žūrija piešķīra Liepājai. Aktīvi darbojies darba grupā Daugavpils pieteikuma sagatavošanā.
Latgalei šis process bija svētīgs, gājām kopā viena mērķa sasniegšanai, jo līdz šim katrs savā pašvaldībā dzīvojām, īpaši tālāk aiz tās robežām netiekot. Kā piemēru varu minēt, ka dažu biedrību vadītāji par reģionālu projektu uzskata pasākumu, kurš vienā ciemā tiek organizēts trijās vietās – skolā, estrādē un kultūras namā. Tā parādās izpratne par reģionalitāti, aiziet no skolas līdz estrādei jau liekas milzīgs solis, apvienojot šīs institūcijas. Sagatavojot kultūras galvaspilsētas pieteikumu, kultūras darbinieki gāja kopā, notika domu un ideju apmaiņa. Pienesums arī nevalstiskajam sektoram, Daugavpilī pirmo reizi redzēju aktivitātes, ka pašvaldība reāli strādāja ar iedzīvotājiem, lai uzzinātu un radītu pilsētai vajadzības, kuras cilvēki grib realizēt.
Kultūras galvaspilsētas loze aizgāja garām, rūgtuma sajūta bija, tomēr pienesums ir vērtīgāks no tā, ka sakārtojām paši sevi, sapratām, ko varam un ko gribam. Tagad gatavojamies Eiropas Jaunatnes pilsētas konkursam, pieteikums jāiesniedz februārī. Jaunatnes lietas Daugavpilī prasa daudz lielākas investīcijas, jaunatne ir mūsu šodiena, ne tikai nākotne, šobrīd jaunieši nejūtas iesaistīti procesos. Tas ir viens no faktoriem, kāpēc jaunieši izvēlas aiziet no reģiona. Priecē, ka tagad vairāk uzdrošināmies pateikt – jā, es to gribu, tas vien jau ir liels solis.
Ko var panākt pilsoniska sabiedrība?
Pilsoniskas sabiedrības loma ir veidot jaunus aktīvus cilvēkus, iesaistīt viņus sirdij tuvu tēmu risināšanā. Sociālā joma, sports vai kultūra, svarīgi, lai viņš būtu spējīgs, kompetents sēdēt pie viena galda vispirms ar citām biedrībām, pēc tam ar pašvaldību, pieņemt lēmumus, kas viņam ir aktuāli. Kā motivējam jauniešus, kāpēc jāiet uz kafiju ar politiķi – lai izstāstītu savas vajadzības. Pagaidām situācija mainās lēnām, esam ļoti kautrīgi, nekomunicējam ar pašvaldību, vieglāk uzrakstīt aizskarošus komentārus interneta vidē, bet ne sēsties pie viena galda un kopīgi risināt. Pilsoniska sabiedrība ir tad, kad mācāmies runāt. Ja iemācāmies otru dzirdēt, izteikt savu viedokli, tad cilvēks top par līderi. Cilvēks notic savam darbam, ka var radīt labumu ne tikai sev, bet arī citam, tas pamazām iesakņojas. Protams, šobrīd gribētos, lai runājam par plašāku iedzīvotāju iesaisti procesos. Ziemeļvalstīs teju 80% iedzīvotāju ir iesaistīti biedrībās, mums tas skaits ir ļoti mazs. Latgalē ir 2000 organizāciju, tas ir precīzi divas reizes mazāks nekā Rīgā uz cilvēku skaitu. Mums ir, kur tiekties, žēl noskatīties, ka dažādās vietās reģionā cilvēki nemainās, pilsoniskajās aktivitātēs jaunas sejas neparādās. Plānojam sabiedrību iesaistīt demokrātijas akadēmijā, kurā paredzēta iedzīvotāju prasmju celšana, lai saprastu gan elementārās, gan arī vērtību lietas. Pieaicinām profesionāļus, kuri mācīs, atklāšana – pa glauno Prezidenta pilī.
Kā pašam sākās pilsoniskā aktivitāte?
Kad mācījos Gaigalavas vidusskolā, piedalījos daudzās olimpiādēs, biju pirmajā Skolēnu Saeimā, tie bija drosmīgie soļi jau tad. Piedaloties konkursos vairākus gadus, guvu pirmās vietas pētniecisko darbu konkursā, tāpēc bija bruģēts ceļš uz Daugavpils Universitāti, iestājos bez iestājpārbaudījumiem. Daugavpilī esmu iesakņojies ar savu saimi, te veidoju sev apkārt tādu vidi un dzīves telpu, kādā gribu dzīvot. Dažreiz man jautā, ko pazaudēju Daugavpilī, un es nesaprotu, kāpēc lai man te būtu slikti?
Kādu vidi veido Daugavpilī?
Man svarīga kultūras dzirksts, par to jāsaka paldies Cēsu skolai, kad tur mācījos, bija iespēja apmeklēt kino, izstādes, arī paši organizējām pasākumus. No Cēsīm atnākot uz Latgali, biju tāds terpentīns, kuram vajadzēja vairāk nekā citiem. Man bija pašsaprotami, ka kultūras dzīvei ir jābūt. Tas arī bija pagrieziena punkts manā izaugsmē.
Daugavpilī šo vidi veidoju, darbojoties folkloras kopā “Svātra”, kopjot latgaliskās tradīcijas. Daugavpils neveido asociāciju ar latgalisko, vairāk šeit dominē multikulturālās tradīcijas. Arī uz ielas pilsētā reti kurš runā latgaliski, pārsvarā literārajā latviešu valodā, latgaliski tikai ar zināmiem cilvēkiem. Deju kolektīvs “Svātra” ir tā vieta, kur esam izveidojuši Tradīciju māju, paldies Sarmītei Teivānei. Šobrīd tā ir latviskās dzīvesziņas vieta, kur skolēni nāk un mācās šīs lietas, kuras skolā neviens nevar izstāstīt.
Viena no Eiropas vērtībām ir solidaritāte. Latvija šobrīd atpazīstama kā viena no visvairāk Ukrainu atbalstošajām valstīm, šajos procesos iesaistās arī nevalstiskās organizācijas.
Atceros nepatīkamas sajūtas, kad gājām pie Daugavpils Universitātes uz atbalsta mītiņu Ukrainai uzreiz pēc kara sākuma. Tas bija neforši, ar sirdi esi par, bet cilvēki tik tālu no tās skatuves, maksimāli tālu, cik vien var. Tas bija milzīgs solis tiem cilvēkiem, kuri atnāca. Daugavpilī ir birojs, kur tiekamies ar ukraiņu ģimenēm, bērniem, risinām dažādus kopā būšanas jautājumus. Patiesībā tie cilvēki, kuri šurp atbrauca, arī man ļāva saprast daudzas vērtīgas lietas, ukraiņi ne no nabadzības bēg, bet gan no kara šausmām. Piedalījos Latvijas TV un Latvijas radio labdarības maratonā “Dod pieci”, koordinējām pasākumus Daugavpilī, aicinājām ukraiņu ģimenes uz tikšanos, noorganizējām futbola maču. Mana dēla komandā ir trīs ukraiņu puiši, spēlē katru dienu plecu pie pleca. Tās sajūtas šobrīd mainās, ja atbalsta pikets būtu tagad, tad arī daugavpilieši stāvētu daudz tuvāk tai skatuvei, nekā bija pirms. Arī tie, kuri bija drosmīgi tad, tagad kļuvuši vēl drosmīgāki.
Sabiedrībā sāk veidoties divas galēji noskaņotas nometnes – vieni uzskata, ka krievu valodā runājošie tiek izstumti, otri – ka ir nepieciešams radīt stingrus nosacījumus visiem, kuriem dzimtā ir krievu valoda.
Ceļam ir divi grāvji un katrā pusē savs, neatbalstu galējību pieņemšanu nevienai no tām. Latgale vienmēr ir bijusi multikulturāla. Cittautiešiem ir bijuši dažādi iemesli, kāpēc viņi šeit ir nokļuvuši, ne vienmēr brīvas gribas vadīti. Šobrīd Latgalē ir vairāk nekā 30 mazākumtautību organizāciju, Dienvidlatgales NVO centrs sadarbojas ar visām jau kopš 2014.gada, īstenojot mazākumtautību programmu. Sākumā bija projektu konkursi, šobrīd ir draudzīgāki nosacījumi mazākumtautību organizācijām, risinājumi ne tikai kultūras saglabāšanai uz vietas, tautastērpiem, šobrīd atbalstām ar tehniskām lietām, piedāvājam apmācības, lai mazākumtautību pārstāvji kļūtu pilsoniski aktīvāki, par daļu no Latvijas nevalstisko organizāciju saimes. Daugavpilī rīkojam mazākumtautību forumu, sabrauca cilvēki no malu malām. Arī Latgales simtgades kongresa laikā viena diena norisinājās Daugavpilī, kur dažādu tautību kolektīvi demonstrēja kultūras bagātību. Mēs esam viena kopīga nācija, viens bez otra nevaram. Varbūt daži negrib, bet tā ir sanācis, ka esam kaimiņi, dzīvokļa, pilsētas un reģiona kaimiņi. 100 gadu viņi ar mums dzīvo, tā, pakāpeniski strādājot, gan ar vieniem, gan otriem, varam atrast kopīgo zelta ceļu. Amerikā nevienu nedala – no Vācijas vai Īrijas atbraukušais, visi ir amerikāņi, līdzīgi arī Latvijā. Krievu valodā ir labs vārds – latvijci. Latvijas iedzīvotāji, tas demonstrē to, ka esam viena valsts. Valsts tik stipra, cik mēs kopā un katrs atsevišķi esam stipri. Kopā ejot, varam padarīt Latviju stiprāku.
