Ar SANDRU SOIKĀNI – biedrības „Rikšotāju braucēju sporta klubs „Pegazs”” valdes locekli, rikšotāju zirgu sacensību „Latgales kauss” organizētāju un vairākkārtēju uzvarētāju, piecu bērnu mammu,
saimniecības „Raganiņas” namamāti – tiekamies Ludzas novada Ciblas pagasta Felicianovā svelmainā jūlija dienā. Uzreiz ejam uz netālo pļavu, jo vēlamies pirmām kārtām nofotografēt Sandras zirgus raksta ilustratīvajam materiālam. Šīs ķēves gan vairs nepiedalās rikšotāju sacensībās, bet zirgus, kuri piedalās, redzēsim vēlāk – saka Sandra, tad skaļi iesvilpjas un sauc: „Aņi!… Dori!” Zirgi mūsu skatam nav redzami, visi veldzējoties lejā pie avota, paslēpušies no saules un uzmācīgajiem dunduriem koku un krūmāju ēnā. Saimniece sauc atkal.
Drīz vien dzird atskanam soļu dipoņu – no krūmiem ārā un kalnā uzskrien trīs zirgi un viens gaiši ruds kumeliņš. Zirgi kopti, skaisti, cēli. „Kalnā vējš, bet arī dunduri – visu cauru dienu, nav viņiem glābiņa,” saka Sandra. „Šeit trīs ar pusi, stallī vēl divi. Viena mana ķēve startē Tallinas hipodromā, tai ir lielākas dotības, nedaudz talanta, rikšotāja, tāpēc viņa dzīvo Pierīgā.” Jautāju, vai zirgi vienmēr tik paklausīgi un ātri atsaucas? Jā, un vārdi tiem arī ar simbolisku nozīmi – Doriana Gray Star, Irish Rule Beken, Powerlady, Rexona… „Visi zirgi ir pašas izaudzēti, viena ķēve un divi kastrāti tik iegādāti. Kumeliņam divi mēneši. Kamēr maziņi, visi mīlīgi. Bet lieli arī,” pasmaida Sandra.
Kad iekšā velniņš urda…
Sandra Soikāne darbojas biedrībā „Rikšotāju braucēju sporta klubs „Pegazs””, rīko rikšotāju zirgu sacensības bijušajā Ciblas novadā un tajās piedalās, gūst uzvaras. 2007. gadā biedrību izveidoja trīs patiesas rikšotāju entuziastes – Sandra Soikāne, Nadīna Zavadilika un Inese Ruskule. Sandra un Inese darbojas Latvijā, taču Nadīnu ir aizveduši ceļi uz tālo Īriju, kur viņa darbojas Īrijas rikšotāju braucēju asociācijā. Biedrības izveidošanas mērķis bija maksimāli popularizēt šāda veida sacensības Latvijā, kas tika atjaunotas no 2005. gada. Biedrībā ir ap desmit cilvēku. Bieži vien „Pegaza” biedri palīdz arī citiem sacensību rīkotājiem Latvijā – bijušajos Gulbenes un Dagdas novados. Visi rikšotāju braucēji Latvijā cenšas dzīvot kā viena ģimene, palīdzot cits citam. Vēl bez Sandras sporta klubu „Pegazs” aktīvi un veiksmīgi pārstāv Ilona Malahova un Ilze Rudzīte. Biedrība „Rikšotāju braucēju sporta klubs “Pegazs”” ir arī Latvijas Zirgaudzētāju biedrības (LZB) biedrs. Pateicoties LZB prezidentam Edgaram Treibergam, biedrība sarīkojusi daudz vērienīgu rikšotāju sacensību gan bijušajā Ciblas novadā, gan arī Pierīgā.
Ludzas novada Pušmucovas pagastā rikšošanas zirgu sacensības tiek rīkotas divreiz gadā – agrāk ziemā un vasarā, tagad tikai divreiz vasarā. „Tagad ziemas ir tādas, kādas ir, bet ziemā sacensībām tomēr vajag stingru pamatu – ledu. Kaut varētu šķist, ka zirgam kājas slīd, tomēr viņiem ir pakavi ar radzēm, līdz ar to var stabili noturēties. Tagad, karstā vasarā, pēc sacensībām zirgiem notiek ūdens peldes. Ko padarīsi, visiem karsti…”
Sandrai Soikānei jautāju, kas viņu motivē atkal un atkal piedalīties sacensībās. „Kuram iekšā tas velniņš nesēž, neurda, tas mūžam nesēdīsies ne zirgam aizmugurē divričos, ne zirga mugurā, bet, ja tas ir iekšā, tad motivē azarts,” viņa atbild. „Sacensībās nav viegli – tad liekas, ka sirsniņa kaut kur pakausī vai kur citur pa ķermeni kutina… Kad sēdi un starta mašīna jau nāk, tad zini – tagad kā būs, tā būs, vairs neko nevari ietekmēt – cik zirgs ir sagatavots, tik arī esi gatavs. Un tad zini, ka divas, trīs minūtes ir varbūt pusgada vērtas, bet tas ir, kā mēs smejamies, triju minūšu lidojums,” pieredzē dalās Sandra. „Izaicinājumu ikvienā braucienā ir daudz. Pirmkārt, arī zirgu sacensībās ir reitingi. Ja esi ticis augstākajā, jādomā, vai zirgs izturēs citu zirgu spiedienu – jo rikšotājiem ir tikai jārikšo. Ja rikšotāju nosauc par auļotāju, tad aiziet pavisam cita opera. Rikšotājs paliek tikai rikšotājs. Svarīgi, lai zirgs nesalec, lai iztur distanci rikšu gaitā. Pats braucējs var par stipru to zirgu vadīt, un zirgs var salekt. Būtiski just, kurā brīdī kā groži jātur, kad stiprāk, kad vājāk.
Dažreiz gadās, ka riepa plīst. Pirmoreiz aizbraucām uz sacensībām Lietuvā – aptuveni pirms desmit gadiem. Visi brauc, un te pēkšņi kā šāviens… Uzreiz galvas visiem riņķī – kam pa kreisi, kam pa labi.”
Lai sacensības izdotos, pirmkārt, zirgi jātrenē. Kā stāsta Sandra, treniņos un sacensībās izmantotie divriči atšķiras – treniņos tie ir smagāki, lai zirgs pierod pie slodzes, bet sacensībās būtu vieglāk.
Sacensības laika gaitā mainījušās. Agrāk bijis daudz vairāk skatītāju, bet tas izskaidrojams arī ar to, ka iedzīvotāju apkārtnē kļuvis mazāk. Beidzamajā laikā organizatori vairāk piedomā pie papildu izklaidēm – bērniem piedāvā piepūšamās atrakcijas, iespēju vizināties poniju mugurā u.c. Pagaidām nav zināms, vai pēc novadu apvienošanās jaunā vadība finansiāli atbalstīs tik ierasto sacensību organizēšanu, ko līdz šim darījusi bijusī Ciblas novada pašvaldība. Sandra Soikāne cer, ka šis pasākums netiks aizmirsts.
No slotas kāta līdz darbam zirgu stallī
Kur un kad sākusies Sandras interese par zirgiem? „Pirmās atmiņas: slotas kāts starp kājām – es uz „zirga”, viens lakats ir krēpes, otrs – aste. Pa istabu dresēju, rikšoju, uz zirga sēžu. Pēc tam bērnudārzā bija rotaļu zirdziņi, jau ar divričiem. Līdz vidusskolai vairs nebija nekādas saistības ar zirgiem. Nopietnāk sāku ar zirgiem darboties, kad beidzu 10. klasi. Mums bija vietējais stallis, kur audzēja rikšotājus. Tā laika kolhoza priekšnieks Jūlijs Zvirgzdiņš, lai miers viņa pīšļiem, ļoti atbalstīja rikšotājus, tāpēc izveidoja zirgu fermu. Pēc vidusskolas es nekur negāju mācīties, ne uz augstskolu, ne tehnikumu, bet uzreiz aizgāju strādāt uz stalli – meitene, kura neko neprata, jo tolaik nemaz nebija tādu skolu, kur apgūt zirgkopību, ne arī bija pieredze citos darbos. Bet redziet, kad gribas un vajag, tad var visu iemācīties. Stallī bija tikai rikšotāji. Pirmās manas sacensības bija Zilupē, kopā ar jātniekiem šķēršļu pārvarēšanā, tomēr rikšotāji palika tie galvenie uz mūžu, tas man ir asinīs.
Pēc vidusskolas sākās juku laiki, 90. gadu sākums, viss izjuka, bet man palika divas ķēves un pie draudzenes – ērzelis. Savstarpēji sadarbojoties, dzima kumeļi, līdz ar to man visu laiku bija zirgi – pieci, septiņi, trīs… No tiem laikiem nekad nebijām pazuduši un turpinājām iesākto. 2005. gadā ieviesa zirgu pases. Paldies Irēnai Baufalei, viņa rosināja savākties kopā visiem apkārtnes zirgu rikšotāju turētājiem, kaut ko kopā organizēt kā agrāk. Tā mēs togad februārī dabūjām zemesgabalu – tepat uz vietas bija, galvenais, lai būtu līdzens lauks, Latgalē grūti tādu atrast. Pirmo sacensību dienā bija liels putenis, sniegs horizontāli sniga, bargs aukstums, tagad laikam tādā laikā nebrauktu, toreiz nepietika prāta un braucām. Vēl tagad atceros, ka tobrīd asaras bira par to, ka izdevās saorganizēt sacensības, bija grūti laiki, nezinājām, vai būs šāda iespēja. Tomēr cilvēku tai dienā bija traki daudz, par spīti negantajiem laika apstākļiem, ap 300. Jūlijs Zvirgzdiņš komentēja sacensības.”
Sandra Soikāne stāsta, ka vislielākā zirgu populācija Latgalē šobrīd ir Daugavpils un Rēzeknes apkārtnē, bet šajā pusē – bijušā Ciblas novada teritorijā.
Kāda diena – nejautājiet!
Zirgu turēšana nav lēts prieks, arī Sandras ģimenei sākumā nav gājis viegli, bijis daudz siena jāsagādā, auzas, tolaik nebija tehnikas, ar ko strādāt, paši zirgi strādājuši. „Kad vajadzēja, tad zirgi skrēja, kad vajadzēja, tad arklus vilka.”
Sandrai ir pieci bērni, visi dzīvo Latvijā, izņemot vienu meitu. Vecākajam bērnam ir 31 gads, jaunākajam 14, trīs jaunākie vēl iet skolā. Visi darbos palīdz, arī siena laikā, kaut tagad pašiem siens nav kaudzēs jāliek. Saimniecībā ir apmēram 40 hektāru zemes. Siens ir dabisks, nekas nav sēts, Soikānu ģimene saimnieko bioloģiski.
Zirgi prasa arī citas rūpes, jāgādā pakavi, tos sūta no ārzemēm. Zirgus arī jānotīra, kā saka saimniece, uzreiz varot redzēt, vai zirgs dzīvo stallī, vai ārā putekļos. „Brīvdienu mums nav, citi atpūšas sestdien, svētdien, bet mēs ne. Ja man prasa, zinu, kāds datums, bet kāda diena – nejautājiet, nezinu,” smejas Sandra. Šobrīd, vasarā, ģimeni vieglāk uzturēt, nododot pienu, bet ziemā Sandra un viņas dzīvesbiedrs Pāvels Seimuškins strādā par kurinātājiem. „Desmit gadu stāžs, varam nodedzināt katru stūri (smejas). Tagad ir neziņa, kā novadu reforma ietekmēs, jo man jākurina sociālā māja, iespējams, šīs mājas vairs pēc novadu apvienošanās nebūs, to mēs nezinām. Bet domāju, ka tādi cilvēki kā es, kam ir kādas sirdslietas, tie jau nepazūd, tas ir stimuls darboties. Es jau zirgus nepārdošu, bet turpināšu iesākto, neviens mani nevarēs apturēt, ja nu vienīigi kāda slimība, tur gan neko nepadarīsi. Es gan neticu arī kovida sakarā tām vakcīnām, domāju, ja Dieva plānā būs, ka man rīt te pusdienlaikā jānoliek karote, tad tā tas arī būs. Tagad arī tie ierobežojumi – mēs jau noteikti būtu piedalījušies sacensībās Lietuvā, Igaunijā… Pa lielajām maģistrālēm, vedot zirgus, neviens neko nepārbauda, bet tepat pie Daugavpils vienu sacensību dalībnieci pārbaudīja, uzlika 15 eiro sodu, tas nav liels, un tomēr jātaisa testi, 37 eiro viens tests, tas ir daudz. Nav mūsu spēkos mainīt ne ierobežojumus, ne noteikumus, parastais cilvēks neko nevar ietekmēt, varam skaisti runāt, varam balsot vēlēšanās, bet neko nevaram mainīt, jo katram priekšniekam savs priekšnieks, arī deputātiem.”
Zivis, dejas, teātris
Kad Sandrai jautāju, vai viņai ir kādi hobiji atslodzei no ikdienas rūpēm, viņa aiziet pēc reiz dāvanā saņemtās karikatūras, sakot, ka tā ir bilde, kurā ir attēlota visa viņas būtība. Māju nosaukums ir „Raganiņas”, tāpēc viņa uzzīmēta kā raganiņa, kas jāj ar zirgu, rokā makšķere, jo viss brīvais laiks aizejot pie upes Ilžas makšķerējot, viņai ļoti patīk. „Karikatūrā trūkst tikai manu piecu bērnu, kas te varēja būt sasēdināti uz zirga ratiem rindiņā.” Vēl bildē ir pastalas, jo Sandra dejo arī tautudejas. „Visu var paspēt. Es jau te arī teātri varu jums nospēlēt. Varu septiņus mēmos aizrunāt. Dziedāt patīk. Ja vēl kāds blakus cits dziedātājs sēž… Tautu dejas mēs dejojam Ciblas sieviešu deju kopā „Everss”, mums ir jauna vadītāja, mēs braucam uz festivāliem, esam 12 meitenes pamatsastāvā, mums nav tik daudz puišu, kas varētu mūsu visas izdancināt, tāpēc esam sieviešu deju kopa. Mēs nedejojam modernās dejas, ne arī līnijdejas, bet gan tautu dejas. Tā sanāk, ka mājās nav kad sēdēt, dažreiz pat bērnus mājās neredzu, bet ko darīt, dzīve tāda – un bērni saka: mēs arī tādu dzīvi gribētu, lai ir ko atcerēties.”
Jautāju, vai māju nosaukumam ir kāds savs tapšanas stāsts. Jā, ir gan. „Kādreiz mēs braucām nevis ar divričiem, bet ar zirgiem jājām, bijām četras meitenes un mans vīrs, kopā piecatā. Visi klejojām– kur varējām izbraukāt, kur nevarējām, 15 kilometru līdz ezeram mums bija kā līdz kaimiņam aiziet. Kāds kaut kur mūs redz, mēs noauļojam gabalu, kāds grāvī ierāpjas – domā, nu gan tās raganas te nēsājas kā uz slotas kātiem. Nu tā – raganas, raganas, kamēr vajadzēja noformēt zemi, domājām, kā nosaukt. Izdomājām, ja jau mēs te braucam, tad tā te arī brauksim kā raganas. Bet kāpēc raganas, labāk raganiņas! Tā tas arī palika.
Agrāk par to neviens nerakstīja, bet tik daudz ir piedzīvots, bija interesanti, visur kur braucām ar zirgiem, apbraucām pāris dienās Latviju, kas tik nav bijis dzīvē, cik pa ceļam atgadījies.
Latgalietis – sīksts cilvēks. Esmu tīrā latgaliete, lai gan kas viņu zina, kas man tur apakšā. Ir mums arī sava dārzība, savi kartupeļi, bietes, burkāni, viss savs, šogad daudz diļļu, pašas sasējās, visiem dalīju. Es jau saku: pie manis aug dārzā dille, kaņepe, tabaka, magone – visu kopā ar pieniņu un… (sit ar knipi zem zoda un smejas). Kaņepes pašas sējas, es neko neesmu sējusi. Daudz vēl darbu, kas gaida, bet nevar visu, vajag pataupīt spēkus, negribu jau 50 gados nolikt karoti, labāk lai tie darbi gaida, kas nav tik steidzami. Visas pasaules naudu nenopelnīsi un arī darbus nepārdarīsi. Visi paēduši – tas pats galvenais, pārējais jau tā…”
Evelīna Roze
